“Fausts” – izaicinoši, aizraujoši un spoži 2
Latvijas Nacionālā opera un balets jaunajā sezonā sola sešus jauniestudējumus – divus baletus ar Edvarda Grīga un Johana Štrausa mūziku un četras operas, kas tieši tāpat nāk no 19. gadsimta. Nav brīnums, ka pirmo no šīm izrādēm – Šarla Guno operu “Fausts” piektdien, 30. septembrī, – sagaidīju ar skepsi: kāda gan jēga iestudēt Guno “Faustu”, kuru Latvijas publika pirmoreiz iepazina jau komponista dzīves laikā, ja šeit vēl līdz šim nekad nav uzvests “Ehnatons”, “Einšteins pludmalē”, “Niksons Ķīnā” un pat “Voceks”? Otrkārt – Šarla Guno veikums tūlīt pēc pirmizrādes saņēma pārmetumus par to, ka operā nekas nav palicis pāri no Gētes traģēdijas – vācu dzejnieka dramatiskās poēmas otrā daļa no libreta izmesta vispār, atstājot vienīgi melodrāmas karkasu. Taču Latvijas Nacionālās operas jauniestudējuma gaitā skepse izgaisa un jau pirmā cēliena beigās varēja nonākt pie secinājuma, ka šis uzvedums saucams par spilgtu repertuāra veiksmi. Pirmām kārtām inscenējuma dēļ, ko veidojis režisors Aiks Karapetjans kopā ar radošo komandu. Secināju arī, ka izrādes muzikālie aspekti padevušies patiesi kvalitatīvi un tas attiecināms gan uz galveno lomu tēlotājiem un otrā plāna solistiem, gan uz orķestra, kora un diriģenta veikumu.
Pirmizrādē Margarētas lomu dziedāja Margarita Vilsone, Mefistofeļa tēlā iejutās vācu viesmākslinieks Andreass Bauers, bet titullomā – Valentīns Ditjuks no Ukrainas. Ja arī šo solistu sniegumu nevarētu nosaukt par tādu, kas iegultos atmiņā uz mūžīgiem laikiem, nav noliedzams, ka viņi izmantojuši visu savu vokāli dramatisko potenciālu, lai piešķirtu savam priekšnesumam sevišķu izteiksmīgumu, un panākumi neizpalika. Īpaši augsts pakāpiens tas bija Margaritas Vilsones karjerā, kura profesionāli iedzīvināja tādu vokālo partiju, kura ir ne tikai virtuoza, bet arī ļoti sarežģīta no satura viedokļa, prasot spēcīgas emocionālas metamorfozes. Tikpat spožs – kā muzikāli, tā aktieriski – bija Andreasa Bauera atainotais Mefistofelis. Savukārt Valentīna Ditjuka liriskā tenora balss daudzviet saistīja ar latviešu soprāna un vācu basa dziedājumam līdzvērtīgu kolorītu un intensitāti. Pārliecinošu iespaidu atstāja arī visi pārējie solisti – Valdis Jansons nozīmīgajā Valentīna lomā, Oļegs Orlovs un Rihards Mačanovskis, turpat arī Kristīne Zadovska, bet Laura Grecka izcēlās ar spilgtu interpretāciju Zībeļa lomai. Un atkal jāpiebilst – šie mākslinieciskie risinājumi tapa teicamā sadarbībā gan ar diriģentu, gan ar režisoru.
Operas orķestri vadīja pieredzējušais poļu diriģents Tadeušs Vojcehovskis, un, ja arī pirmizrādē orķestra spēlē ne viss izklausījās vienlīdz precīzi, atskaņotāju sniegums iezīmējās ar vairākām košām interpretācijas kvalitātēm. Atmiņā īpaši palika stīgu grupas un pūšaminstrumentu saliedētās saskaņas operas episkajās un dramatiskajās ainās, ēnā nepalika arī būtiskais sitaminstrumentu devums, un “Fausta” romantisko kaislību atveidē orķestris iesaistījās emocionāli atraisīti. Tieši tāpat kā koris, kuram komponists bija piešķīris visnotaļ plašus muzikālus pienākumus.
Intervijās pirms “Fausta” pirmizrādes Aiks Karapetjans izteicies, ka nevēlas operas darbību pārcelt citā vidē un citā laikmetā, un izrādes sižets risinājās stāsta par doktoru Faustu tapšanas laikā – 16. gadsimtā, uz skatuves parādoties režisora piesauktās vēlīnās gotikas aprisēm. Uz Kristapa Skultes būvētās vienlīdz iespaidīgās un funkcionāli daudzveidīgās dekorāciju struktūras fona izrādes gaitā izvērsās metafiziski smalks un tēlains videoprojekciju kontrapunkts, taču šis vēsturiskais konteksts bija tikai ietvars, kurā režisoram un viņa līdzgaitniekiem izteikt savas radošās idejas – izaicinoši, aizraujoši un spoži. Reizē ar intelektuālu polistilistiku un emocionāli uzrunājošu spēku. Svarīgākās iezīmes inscenējuma koncepcijā – sasaukšanās ar mēmā kino estētiku, kur klātesošs ir ne tikai Frīdriha Vilhelma Murnava “Fausts” un “Nosferatu”, bet arī Roberts Vīne, Fricis Langs, Lote Reinigere. Aiks Karapetjans ar ne mazāku vērienu kā iepriekšminētie meistari izrādes mezglpunktos izvietojis satriecoši spēcīgus un simboliski daudzslāņainus akcentus – satīra un groteska, kas caurvij iestudējuma dramatisko vēstījumu, izpaužoties arī kostīmos, grimā un frizūrās. Krāšņi un trāpīgi realizētā laikmetīgās dejas partitūra ar virsotni trešā cēliena raganu sabata skatā, atgādinot, ka 19. gadsimta franču “lielajā operā” baleta ainām bija ne jau tikai dekoratīva funkcija vien, un šajā gadījumā sevišķi dziļi un izteiksmīgi atklājot režisora un horeogrāfes attieksmi un redzējumu. Secinājumi līdz ar to ir viennozīmīgi – Latvijas Nacionālajai operai noteikti vērts izmantot sadarbības iespējas ar Aiku Karapetjanu un viņa domubiedriem (turpat, protams, arī Viesturs Meikšāns un Ināra Slucka), un, ja reiz Karapetjana favorīts operas žanrā ir Klaudio Monteverdi “Orfejs”, ļaujiet taču beidzot viņam to iestudēt. Galu galā ne tikai laikmetīgā, bet arī baroka opera ir tas, kā Latvijā pieejamajā repertuārā smagi pietrūkst.
Uzziņa
Šarla Guno opera “Fausts”
Muzikālais vadītājs un diriģents Tadeušs Voicehovskis, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Aiks Karapetjans, scenogrāfs Kristaps Skulte, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, videomākslinieks Artis Dzērve, kustību režisore Linda Mīļā.
Galvenajās lomās: Sonora Vaice vai Margarita Vilsone (Margarēta), Valentīns Ditjuks vai Raimonds Bramanis (Fausts), Andreass Bauers vai Krišjānis Norvelis (Mefistofelis), Valdis Jansons vai Jānis Apeinis (Valentīns).
Vārds skatītājiem
Līva: “Man ir 15 gadi, un varu teikt, ka šis ir labākais operas iestudējums, ko līdz šim esmu redzējusi! Esmu skatījusies kādas divdesmit izrādes, ieskaitot Metropolitēna operas tiešraides kino “Citadele”.”
Ilona Lūse: “Sen neesmu bijusi tādā sajūsmā par operas izrādi! Solisti izcili, īpaši Andreass Bauers (Mefistofelis) un Margarita Vilsone (Margarēta), arī pārējie solisti un koris bija uzdevumu augstumos. Orķestris vienkārši lielisks! Vislielākās uzslavas režisoram Aikam Karapetjanam.”
opera.lv
