Egils Līcītis: Streļčenoka slota slauka Strīķi prom 22
Jutas Strīķes sniegtajā atzīšanās liecībā sabiedriskās TV galvenajam apsūdzētājam Rēderam pārliecināja viena lieta. Proti, agrākos laikos piesauktais tiesiskums un plaši afišētā cīņa pret korupciju pat politiski deklaratīvā līmenī ir atcelta. Neteiksim, ka kukuļošanai atvērts zaļais koridors, bet lietots princips – vārna vārnai acī neknābj. Partijās reti kurš ir godīgs cilvēks, un vai noganīsi melnās avis, kas iepiņķerējušās korumpantu ķērāju izliktās cilpās, iekritušas rūpīgi slēptās lamatās. Lai nesmukumus novērstu preventīvi, jāvaktē, lai neliek liela diametra cilpas un slazdiņus meistaro priekš pelēm, nevis rok ziloņu bedres.
Strīķes varenības periodā valdīja baiļu atmosfēra. Vāja rakstura amatpersonas, kas nenoturējās un ievilka aliņā vien piciņu kroņa naudas, vienalga nervozēja, ka KNAB atnāks pakaļ un sados žagarus. Lieliem kukuļņēmējiem galvenā izmeklētāja rēgojās ļaunākajos sapņos kā neuzpērkama, principiāla soģe, kas mīkstām, baltām sievietes rokām saņem spīlēs, žmiedz ar knaiblēm, bet, kad dzīrusies ielikt nokaitētu tapu tai ķermeņa vietā, kur nekad neiespīd saule, nelaimīgais, slapjš nosvīdis, uztrūkstas no murga ar šķērsu sagriezušos naktsmici. Jau toreiz Juta bija neapmierināta, cik minimāla politiskā griba un atbalsts sasmērējušos personu vajātājiem, bet pretī runāja, ka viņa ietapojot tikai savas antipātijas, kamēr simpātijas palaižot sveikā, samta cimdiņiem noglāstītas, nespīdzinātas.
“Jaunā slota” Jaroslavs Streļčenoks arī nav auzu tumes ēdājs. Atskaitēs viņa izvilktos tīklos iekrīt pa aklam dunduram, uz āķiem karājas pa kaitīgam kukainim, tomēr, maigi sakot, medības norit ar mainīgiem panākumiem. KNAB ērgļa redze šķiet neasāka un apmiglojusies. Iekšējo “strīķēšanās” intrigu dēļ sabiedrība uzskata, ka iestādei ir nopietni attīstības traucējumi. Tāds iespaids, ka kaušanai sagatavotie blēži uzelpo, un nav domājams, ka no saniknotā, viegli aizkaitināmā Streļčenoka spīlēšanas korumpanti tā pārbijušies, ka trīc, dreb un metas zosāda. Var teikt, ka Strīķes puse fleitē par stāvokli birojā un ka situācijas atainojums ir bezgala subjektīvs, bet liekas, ka, Hašekam dzīvam esot, viņa spalvai nepaietu garām vārdabrāļa darbošanās vadošā postenī, akurāt kā neaizmirstamajam lajtnantam Dubam ķ. un ķ. Karaspēka 11. kaujas rotā.
Juta deva mājienu ar sētas mietu, ka KNAB tīšuprāt pārvērš par nodilušu zobu kantori, kurā sēž kladē rakstveži, formulāru aizpildītāji miegapūžņi, kuriem prasa cilāt spalvaskātu, nevis likt dunčus pie korumpantu rīkles. Ja pieredzējušus profesionāļus izvada prom, tad vietā gaidiet izmeklētājus zaļūkšņus, kuri spēj monitorēt un reģistrēt aploksnīšu, kukulīšu nodošanu no tālienes, kā putnu vērotāji binokļos aprauga niedrājā paslēpušos spārnaiņus. Pievienojiet politiķu ar baltu palagu piesedzošās runas par “nevainīgi cietušiem” un korupciju kā teiksmainu zvēru, kas dabā nepastāv. Aizbildinājumus, ka Latvija nav ne naftas reģiona valsts, ne FIFA, ne Krievija, kur kārtīgi izzagties un no kukuļņemšanas palikt stāvus bagāts. Dievošanos, ka pirkstiem nepielīp vairāk par 500 eiro banknoti, kuras drīz dedzinās kā nederīgas. Gaidiet, ka saeimieši korupcijai piešķirs valsts noslēpuma statusu, nevis satvers saļimušo gaišo spēku nosviesto godīguma un taisnīguma karogu.
Tas gan laikam no Jutas īkšķīša izzīsts un Ģenerālprokuratūru diskreditējošs – itin kā prokurori Sistēmā izvēlas ērtu dzīvīti, nevis stājas pie arkla usnēm dadžiem aizaugušā laukā. Kurš mūsdienās negrib dzīvot ērti, komfortabli, un Kalnmeiera kungs atzīmējis kukuļošanas apkarotāju darbu kā apmierinošu.
