Endzelīna jubilejā 0
1930. gadā ievērojamais vācu valodnieks Eduards Hermanis raksta: “Endzelīns savai tēvzemei ir pakalpojis tā, ka par to viņam būs pateicīgas vēl nākamās paaudzes.” Jubilejas reizē der atcerēties, par ko tad nākamās paaudzes – proti, mēs – esam Endzelīnam pateicīgi.
Endzelīna darba gadi laimīgi iekrita mūsu valodai izšķirīgā laikā, kad zemnieku un kalpu valodai gandrīz piepeši bija jātop par kultūras un valsts valodu. To, cik kropla bija tālaika rakstu valoda, ilustrē fakts, ka Kauguru pagastskolas skolniekam Mitschken Jahn Endselin (Mičkēna māju Jānim Endzelīnam) 1881. gadā bijis jāmācās “bogstābi, turnēšana un ceiķināšana”. XX gs. sākumā Tērbatas universitātes docents Endzelīns (viens vai kopā ar Kārli Mīlenbachu) sešas vasaras apstaigā Latvijas pagastus, vācot tīras tautas valodas materiālus. Par teicējiem izvēlas analfabētus, kas mūžu nodzīvojuši dzimtajā pagastā.
Jo ruka analfabētu skaits, jo auga studējušo latviešu skaits. Visu zinātņu nozaŗu jaunie speciālisti, zinības apguvuši vācu vai krievu valodā, nu centās izteikties dzimtajā latviešu valodā, kuŗā līdz šim bija ticis runāts tikai par sadzīves un reliģijas lietām. Ievajadzējās simtiem jaunu terminu. Kad nodibinājās Latvijas valsts un par mācību valodu Latvijas augstskolās kļuva latviešu valoda, Chaŗkovas universitātes profesors Endzelīns atgriezās dzimtenē, kur kļuva par jaunās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekānu un nodibināja pasaulē pirmo baltu filoloģijas nodaļu. Endzelīns vadīja Izglītības ministrijas terminoloģijas komisiju, kas, piedaloties attiecīgo nozaŗu lietpratējiem, deva vairākus tūkstošus latvisku terminu valodniecības, filozofijas, tieslietu zinātnes, tautsaimniecības un finanču zinību, mūzikas, glezniecības, tēlniecības, architektūras, dabas zinātņu, mežkopības, ķīmijas, matēmatikas, ģeometrijas, fizikas, mēchanikas un materiālu stiprības, mašīnu, metallu apstrādes, būvniecības, elektrotechnikas, militārās zinātnes, jūrniecības un grāmatrūpniecības nozarē.
1922. gadā Latvijas Izglītības ministrija laiž klajā monumentālo Endzelīna darbu “Lettische Grammatik”. Runājot izcilā valodnieka Alvila Augstkalna vārdiem,
“Endzelīns .. viens pats uzcēla visu latviešu gramatikas un gandrīz visu baltu salīdzināmās valodniecības ēku”. 1951. gadā “Latviešu valodas gramatika” izdota latviešu valodā, par ko Endzelīns – pirmais Latvijā – saņēma Ļeņina prēmiju.
Laikā no 1923. līdz 1932. gadam Endzelīns papildināja un pabeidza agri mirušā kollēgas Mīlenbacha mūža darbu, ko goddevīgi nosauca par “Kārļa Mīlenbacha latviešu valodas vārdnīcu”. Kas pazīst šo darbu, nevērtēs to zemāk par Barontēva veikumu. Endzelīna lekcijas uz Latvijas Universitāti brauca klausīties no Norvēģijas, Somijas, Lietuvas un Francijas. “No Endzelīna atspīd visa universitāte,” mēdza teikt.
Par jauno latviešu rakstību ievērojamais vācu valodnieks Eduards Hermanis saka: “Endzelīns .. radījis ortografiju, kuŗai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust.” Ar Hermani te vienis prātis būs katrs, kas, prazdams latviski rakstīt, prot vismaz lasīt angliski (kur vārdu “vūster” raksta Worcester) vai, teiksim, franciski (kur vārdu “vjötan” raksta Vieuxtemps). Par jaunās ortografijas diakritiskajām zīmēm ņirgājās gan jau toreiz, un dažam labam datora lietotājam tās sagādā grūtības vēl šobaltdien. Bet te jāteic, ka diakritiskas zīmes bija arī vecajā latviešu ortografijā. Un vispār no visām dzīvajām valodām, kas lieto latīņu burtus, bez diakritiskām zīmēm iztiek vienīgi angļu valoda, par to dārgi maksājot ar savu smagnējo ortografiju. Un vai tad kāds, godīgi sakot, vairs gribētu, piemēram, putna čuņčiņa vārdu rakstīt pa vecam – tschuņtschiņsch?
Endzelīnam allaž dedzīgi rūpējis valodas latviskums. Viņam par godu un mums par kaunu jāatzīst, ka 1928. gadā publicētā Endzelīna grāmatiņa “Dažādas valodas kļūdas” mūsu dienās ir gandrīz tikpat aktuāla kā toreiz. Endzelīns bija pārliecināts, ka “attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē”.
Par Endzelīna jaunvārdiem klīst anekdoti un tenkas. Žēl, ka šie seklie joki daudziem ir vienīgais, ko tie vispār zina par Endzelīnu. Patiesībā Endzelīns ir pats darinājis vai no senatnes un izlokšņu pūra klajā cēlis tādus vārdus kā aizstāt, apgāds, apkure, aptumsums, apvalks, atbilst, attieksme, iestāju (eksāmens), ietekme, ietvars, ietve, izcils, jutoņa, klātiene, labestība, laimests, lūgsna, necils, neklātiene, plakne, raudze, sūknis, uzskate, virsvalks u. c.
Savu attieksmi pret komūnistu varu Endzelīns netika slēpis.
1940. gada rudens semestŗa sākumā Latvijas Universitātē viņš, studentus ar sevi iepazīstinot, sacījis: “Es, Jānis Endzelīns, budža dēls, esmu zemojies tikai Dieva un sava tēva priekšā.” Tomēr pēc kaŗa pasaulslavenais Endzelīns paliek Latvijā. “Kur gan es varētu būt? Valodniekam jābūt tur, kur viņa tauta,” viņš teicis pārsteigtajiem studentiem.
Taču ilga palikšana universitātē Endzelīnam nav lemta. 1950. gada 10. X avīzē “Padomju Students” tiek nosprausts kurss uz “Endzelīna buržuāziski nacionālistiskā, bēdīgā mantojuma galīgu iznīcināšanu latviešu valodniecībā”. Daudzējādā ziņā šis mērķis ir sasniegts… Latviešu lielākā zinātnieka, 15 valstu universitāšu un zinātņu biedrību goda biedra un locekļa, mūsu gramatikas un ortografijas tēva Jāņa Endzelīna vārdā ir nosaukts ielas posms Zolitūdes guļamrajonā un maza šķērsieliņa Valmieras nomalē. (Lietuvā valodnieka Jāņa Jablonska vārdā nosauktas astoņas ielas, bet valodnieka Kazimira Būgas vārdā – sešas.) Par Endzelīnu tas neizsaka neko; par tautu, kuŗai viņš veltījis savu apbrīnojamo darba mūžu – pietiekami daudz.
Taču jubilejas reizē gribas pabeigt šo īso apceri ar Endzelīna studentes Zentas Mauriņas vārdiem: “Jo ilgāks laiks paiet, kopš es beidzu baltu filoloģijas nodaļu, jo skaidrāk es saredzu tā sava skolotāja dižumu, kas mūsu tautu, šļupstošu bērnu, iemācījis pareizi runāt un kas saviem skolniekiem rādījis, ka jāiet savu ceļu paceltu galvu par spīti šķēršļiem, zaimiem un asajam vientulības vējam.”
***
Aiz cieņas pret dižo valodnieku un lai nepieļautu neskaidrības un pārpratumus, rakstā lietota Endzelīna izkoptā un Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā lietotā pareizrakstība.
