Dzīve ir strauja, dzemdības – lēnas. Saruna ar vecmāti, 9 bērnu māti Rudīti Brūveri 6
Laikmetā, kad viena no visaugstāk vērtētajām lietām ir ātrums, lēni procesi kaitina. Nav laika neko darīt ilgi, jāsteidzas tālāk, jāpagūst vairāk. Gaidībām un dzemdībām dzīves ritmu vajadzētu piebremzēt. Tā notiek, ja bērnam pasaulē palīdz ienākt RUDĪTE BRŪVERE. Ģimenes vecmāte – tā viņa pati sauc savu profesiju, jo ir kopā ar topošajiem vecākiem gan pirms, gan pēc dzemdībām. “Palīdzēšu ar padomu līdz bērna studenta vecumam, ja nepieciešams,” viņa saka puspajokam un tūdaļ turpina par sirdij tuvo tematu – mājdzemdībām, tā dēvētajām fizioloģiskajām dzemdībām un vecmātes lomu šajā svarīgajā dzīves notikumā.
Vecmātes izglītību esat guvusi Vācijā, bet praktizējat Latvijā.
Trīs gados, kuros baudīju ļoti intensīvu izglītību, vienlaikus nopietni praktizējos. Vācijā nav tā, ka vasarā ir drusciņ prakses, kad vairāk vēro, nekā dara. Šajā ziņā Latvijas vecmāšu izglītība neatbilst Eiropas Savienības prasībām, jo prakses ir par maz. Protams, ir izņēmumi! Negribu apvainot tos prakses vadītājus, kuri ļoti cenšas, piemēram, kā Gunta Freimane, bet kopumā vecmāšu izglītības procesā praktiskās darbošanās nepietiek. Neviena vecmāte, kas nupat ieguvusi izglītību Latvijā, nejūtas kompetenta un droša pieņemt dzemdības. Pastāv gan prasība, ka trīs gadus jāpraktizē sertificētas vecmātes uzraudzībā, un tikai tad jaunā vecmāte var iegūt sertifikātu, bet vienalga viss atkarīgs no uzraugošās vecmātes – vai tā tiešām ir izglītojoša prakse, vai arī viss notiek, lai iegūtu dokumentu. Tāpat arī sertifikācijas eksāmens… Labi, nesākšu visu kritizēt, bet vēl daudz darāmā, lai sasniegtu Eiropas Savienības līmeni. Arī Latvijā vecmātes izglītojas trīs gadus, taču viņām trūkst prasmju un zināšanu, lai patstāvīgi un kompetenti aprūpētu grūtnieces, dzemdētājas un arī jaundzimušos. Viņas lielākoties tiek izglītotas par ginekologu palīdzēm, līdz ar to ļoti daudz māca par patoloģijām un ļoti minimāli par fizioloģiju un dzemdniecībā absolūti nepieciešamo psihosomatika. Dzemdības ir dzīves notikums, kur psihosomatika iedarbojas ļoti spēcīgi! Saskarsmes psiholoģijai studijās veltīta stundiņa, divas, varbūt trīs, bet tā ir dzīves māka, kuru ar izglītību vispār nevar apmierinoši apgūt. Ir jāmēģina vismaz teorijas līmenī tuvināt tēmām, ar kurām jaunajai vecmātei pašai jāturpina intensīvi strādāt. Lai būtu veiksmīgas, drošas un labas dzemdības fizioloģiskā, ķermeniskā līmenī, vajadzīga veiksmīga komunikācija, smalkas novērošanas un uztveres spējas. Tā ir ne tikai māka, bet māksla, kas jāmācās un jāattīsta.
Kad jūs ieradāties Latvijā?
Uz palikšanu – 1997. gadā, bet pirmie soļi šeit tika sperti 1989. gadā, kad mēs ar vīru Dānielu (viņš ir Latvijas latvietis) jau gandrīz kā cilvēki varējām iebraukt. Joprojām bija pazemojošais process, kad jāprasa padomju vēstniecībai iebraukšanas vīza, vajadzēja personīgu ielūgumu, tūlīt pēc tam bija jāreģistrējas iestādē tagadējā Briāna ielā. Tā ēka jau sen ir tukša, bet tolaik tā bija kā čekas filiāle, kur reģistrēja visus ieradušos. Taču groži jau bija palaisti vaļīgāk, pirmoreiz drīkstēja braukāt pa visu Latviju. Kad biju šeit 18 gadu vecumā, liegtā zona bija visa teritorija, izņemot Rīgu un Jūrmalu. Ar cilvēkiem kontaktēties nedrīkstēja, redzēt padomju īstenību arī ne, tāda tolaik bija stratēģija.
