Latviešu vīru koris no Losandželosas dzied un atbalsta latviešus 4
Ar dziedājumu sestdien, 14. jūnijā, Represēto atceres dienā pie Brīvības pieminekļa Rīgā sāksies Losandželosas latviešu vīru kora “Uzdziedāsim, brāļi!” pirmā viesošanās Latvijā.
Kori 1997. gadā dibinājusi un vada kora vienīgā dāma Laura Rokpelne-Mičule, diriģente un bijusī Rīgas kamerkora “Ave Sol” dziedātāja, kas 80. gadu beigās devās uz ASV un Dienvidkalifornijas universitātē ieguvusi arī doktores grādu mūzikā un diriģēšanā. Savā pastāvēšanas laikā koris sniedzis koncertus gan baltiešu, gan amerikāņu publikai. Vīri ar panākumiem uzstājušies Čikāgā, Filadelfijā, Vašingtonā, Holivudā, Toronto un daudz kur citur. Bet viesošanās Latvijā vīriem būs vienreizēja iespēja apceļot tēvzemi.
Koncerttūres priekšvakarā “LA” redakcijā viesojās Losandželosas vīru kora prezidents bass Valdis Ķeris, valdes loceklis jeb, kā teic dziedātāji, visu lietu darītājs premjers baritons Ivars Mičuls (Amerikas baltiešu brīvības līgas viceprezidents un Dienvidkalifornijas latviešu biedrības priekšsēdis) un dziedātājs baritons Imants Leitis, kurš 28 gadus strādājis Aļaskas lielākajā pilsētā Ankoridžā par profesionālu ugunsdzēsēju. “Latvijas Avīzi” pārstāvēja žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Anita Bormane un Vita Krauja.
V. Krustiņš: – Jauki, ka esat Latvijā īstajā laikā pirms Saeimas vēlēšanām rudenī. Latvisks uzmundrinājums un katra balss no svara kā šajā, tā viņā krastā, jo mēs pat īsti nezinām, cik latviešu no Latvijas patlaban aizbraukuši. Referendums par otru valsts valodu izgāzās tikai tādēļ, ka latvieši te vēl bija vairākumā.
I. Mičuls: – O jā, mēs ar Valdi (Ķeri. – V. K.) vadām vēlēšanu iecirkni Losandželosā, par politiku viss zināms.
– Latviešu kopība radās ar koriem senajos laikos, kad diriģenti bija bezmaksas, dziedātāji pulcējās aiz patriotisma.
– Mēs arī dziedam bez maksas, arī diriģentei neviens algu nedod, drīzāk viņa piemaksā mums (pasmaida).
– Patriotisms rādīja, ka pāri materiālajam cēlās garīgā esamība. Arī šodien, skatoties vecos televīzijas ierakstos Dziesmu svētkus, vai asaras saskrien acīs.
V. Ķeris: – Atnāciet uz mūsu koncertiem, garantējam, varēsiet kā smieties, tā raudāt. Neesam gan tipisks latviešu vīru koris. Esam kustīgi, savā starpā saspēlējamies. Arī repertuārs citāds – kara dziesmas, mūsdienu latviešu un cittautu komponistu dziesmas, igauņu un itāļu meldijas, amerikāņu spiričueli un dziesmas no Holivudas filmām. Vairāk gan skatāmies uz skanīgumu, nevis to, kura dziesma komplicētāka. Vienu mums uzrakstīja Peteris Plakidis. No sākuma, notis rokā paņemot, likās: ārprāts, kas te notiek! Kad iemācījāmies, bija gandarījums. Ļoti spēcīga ir Jāņa Norviļa “Pulkveža atgriešanās”, dziesmots stāsts par karavadoņa Oskara Kalpaka bērēm, kad, Liepājas ielām caurbraucot, ļaužu pūlis viņam māja pēdējās ardievas. Mūsu repertuārā ir slavenais Frederika Lova popūrijs par “manu skaisto lēdiju”, arī par spieķi, kas vienam līdz tikt uz vilcienu, citam debesīs, – tas Rutas Artmanes apdarē. Bet mūsu uznāciens, kur vien iespējams, ir caur publiku no aizmugures, dziedot visiem latviešiem zināmo, pacilājošo Imanta Saksa “Kad ar uzvaru”. Kas mūs tā redzējuši un dzirdējuši, vēlāk stāsta, ka aiz aizkustinājuma un emocionāla saviļņojuma uzmetusies zosāda un skudriņas skrējušas pār muguru.
I. Mičuls: – Bet Latgalē dziedāsim tautasdziesmas apdari par mīļo, kas “tālu dzeivoj”. Cerams, tauta aizrausies līdzi. Kad pērnvasar Dziesmu svētkos gājienu vēroju pie Brīvības pieminekļa, vai katrs otrais Latgales koris nāca ar šo dziesmu. Bet, ko tur slēpt, kārtojot koncerttūres praktiskās lietas un ņemoties ar programmu, mēs ar diriģenti Lauru Rokpelni-Mičuli, manu kundzi, kā smejies, izšķīrāmies gandrīz vai piecpadsmit reizes… Ja nopietni, diriģentes priekšā visu vīru vārdā – cepuri nost. Pats esmu no dziedātājiem vairākās paaudzēs, piedalījies diriģenta Andreja Jansona uzvedumos, mani mazbērni piedalījās 2013. gada Dziesmu svētkos Latvijā i dziedot, i dejojot, māsa Melita Mičule astoņdesmitajos bija pazīstama operdziedātāja uz Eiropas operteātru skatuvēm.
V. Ķeris: – Esmu no baptistiem, kur dziedāšana cieņā. Mans tēvs četrdesmit gadus bija diriģents mazā miestiņā Pensilvānijā, kur iebraucām 1949. gadā. Baptistu draudze tur pastāv jau 102 gadus. Mūziķe ir arī mana māsa, brālis dziedātājs, tā nu arī es pievienojos šim pulkam, sakot – jā, uzdziedāsim, brāļi!
A. Bormane: – Kā latviešu sabiedrība Amerikā uzņēma jūsu pošanos koncerttūrē uz Latviju?
I. Mičuls: – Pasaules brīvo latviešu apvienība, arī Amerikas Latviešu apvienība, Dienvidkalifornijas Latviešu biedrība, “Daugavas vanagi”, arī vairāki privāti atbalstītāji iedeva sēklas naudu ceļam, pārējo krājām paši. Daži Amerikā brīdināja, varbūt nevajag iekļaut repertuārā dziesmu par Latvijas armiju Kurzemes katlā (Imanta Saksa “19. divīzijas dziesma”. – V. K.), ka nesanākot kas nelāgs Ukrainas notikumu iespaidā, Latvijā atkal brīdināja no citas puses – ko brauksit uz Latgali, tur taču nekā nav! Ja patiesi tā, tieši tādēļ mēs turp brauksim! Mēs Amerikā atbalstām latviešus, lai kur un cik viņi būtu.
V. Krustiņš: – Kā vērtējat notikumus Ukrainā, vai tie nav 1940. gada atgādinājums?
– Latvijā ir citi apstākļi, esam NATO, Eiropas Savienībā, taču bažīgu dara lielais nelatviski domājošo skaits. Mums jau visiem Latvijā ir radi, situācija zināma. Amerikas Baltiešu brīvības līga nostājās Ukrainas pusē. Rakstījām Amerikas valdībai, lai tā atbalsta Ukrainas suverenitāti un Baltijas valstis sakarā ar nepatiesiem Putina aizrādījumiem un pārmetumiem par tā dēvēto krievvalodīgo tiesību ierobežošanu. Šī līga pastāv kopš 1982. gada, vienmēr esam iestājušies par Baltijas valstu attīstībā būtiskām lietām. Taču kartes pārbīdīt gribētājus Austrumos, manuprāt, visvairāk gan ietekmēs, ja Rietumu bankas noslēgtu viņu rēķinus.
– Bet atgriezīsimies pie koru mākslas. Latvijā kordiriģenti, kā, piemēram, dižie Kokari, vienmēr bijuši korvadoņi, idejiskais pievilcējspēks. Kāda ir diriģenta loma Amerikā?
– Kokariem bija vienkārši, viņu kori braukāja pa pasauli, kas savā laikā bija privilēģija, dziedātgribētāji rindā stāvēja. Bet mēs stāvam pie Losandželosas Latviešu centra durvīm un, tiklīdz parādās kāds dziedātspējīgs, ķeram aiz rokas un velkam korī.
V. Ķeris: – Čikāgas vīru korī vidējais vecums ir ap septiņdesmit, Armands Birkens no slavenajiem “Čikāgas piecīšiem” jaunākais. Bet mums ir dziedātāji no trim paaudzēm – ap septiņdesmit, ap piecdesmit un arī divdesmitgadnieki, arī pēdējā laikā no Latvijas iebraukušie.
I. Mičuls: – Manā Dienvidkalifornijas Latviešu biedrības valdē vai puse ir no jauniebraukušiem latviešiem, bet esmu viņus sapulcējis vai ar vilkšanu, katram jāiet klāt – nāciet, būsim kopā.
– Vai iebraucēji meklē latvietību?
– Ne pārāk daudz. Viņi taču nav atbraukuši latvietības, bet ekonomisku iemeslu dēļ, pēc labākas dzīvošanas, biezāka rieciena. Saprasties un vienoties mums nav viegli, jo uz daudzām lietām skatāmies atšķirīgi. Mēs bijām politiskie bēgļi, vēlāk jau nostiprinājušies visu mūžu strādājām sabiedriski un klauvējām pie savējo, tas ir, mūsu ievēlēto senatoru, kongresmeņu – Kalifornijā vien to ir 37 –, durvīm, ar vēstulēm un rezolūcijām atgādinot par nelikumīgi okupētajām Baltijas valstīm, kur kultūra bija viena no tautas dzīvības avotiem.
V. Krauja: – Vai kādam no jums nācies piedalīties arī Dziesmu svētkos Latvijā?
V. Ķeris: – Man bija tas gods nest Čikāgas vīru kora karogu Rīgas astoņsimt gadu dziedāšanas svētku gājienā lepnā sabiedrībā – vienā pusē soļoja viņu diriģente Māra Vārpa, otrā – dziedātāja Lorija Vuda.
I. Leitis: – Atšķirībā no Latvijas Amerikā un Kanādā esam priecīgi, ka vēl varam sanākt Dziesmu svētkos kopā, kaut tas kļūst arvien grūtāk. Aļaskā dzīvoja labi ja 30 latvieši, ar ko kopā varēja svinēt Jāņus. Taču esmu bijis vai visos Rietumkrasta Dziesmu svētkos. Jaunie latvieši vairāk iesaistās deju kopās, pat no mazotnes.
– Latvijā ir cieņā koru draudzības koncerti. Vai jūs, Losandželosas vīru koris, muzicējat kopā arī ar Losandželosas jaukto kori, ar kuru saistās arī komponistes Lolitas Ritmanes vārds, kuru Latvijā pazīst kā savulaik Nacionālajā teātrī izrādītā no Amerikas atvestā mūzikla “Eslingena” komponisti?
I. Mičuls: – Es pats tajā mūziklā biju uz skatuves! Spēlēju komandantu… Smeldzīgs stāsts kā no manis paša dzīves, kad bērnība pagāja dīpīšu nometnē Vācijā un vēlāk pēc šo nometņu likvidēšanas bija jāmeklē sponsori un galvotāji ar bargiem noteikumiem nokļūšanai Amerikā.
V. Ķeris: – Kad Losandželosas jauktajam korim ar pāris tenoriem un basiem pamatā un divdesmit divām dāmām Ziemassvētku un Lieldienu koncertos vajag vīru balsis, tad nākam talkā.
– Latvijā arī pietrūkst tenoru un basu, jo vīri aizņemti maizes darbā.
I. Mičuls: – Mēs jau arī mēģinājumus varam noturēt tikai ceturtdienu vakaros no astoņiem līdz pusvienpadsmitiem, jo pensionāri mums ir kādi trīs, pārējie darba cilvēki, dažs uz mēģinājumiem brauc 60, 70 kilometru vienā virzienā no visas Losandželosas, kas tik liela kā puse Latvijas, un tuvējās apkārtnes. Pie mums dzied visdažādāko profesiju pārstāvji: advokāti, aviosabiedrību darbinieki, ārsti, bezdarbnieki, farmaceiti, grāmatveži, inženieri, krāsotāji, mūziķi, Holivudas un Latvijas producenti, “Emmy” mūzikas balvai nominētie un tās ieguvēji, IBM un Silīcija ielejas profesionāļi, skolotāji, luterāņu baznīcas prāvests, kuram patīk piespēlēt ģitāru, kā arī Santabarbaras prokurors, kura priekšnieks tiesāja Maiklu Džeksonu, un citi. Mūsu bundzinieks Ēriks Jerumanis, piemēram, ir pazīstamā sabiedriskā darbinieka, fonda “Sibīrijas bērni” atbalstītāja Aivara Jerumaņa dēls.
V. Krustiņš: – Vai diriģentiem Amerikā ir kāda sabiedriska apvienība, kādas izveidotas Latvijā?
– Savulaik ko tamlīdzīgu mēģināja pazīstamais diriģents, simtgadnieks Roberts Zuika, bet viņam nav vairs tā spara.
– Ko jūs vēlētos, lai Latvijas valsts darītu latvietības veicināšanā Amerikā?
– Mums visvairāk vajadzīgi cilvēki, kas svētdienas skolās mācītu latviešu valodu. Trūkst labu profesionāļu.
– Vai Latvijas vēstniecība Amerikā jūs pamanījusi?
– Ir gan. Ar apsveikumiem un runām Latvijai nozīmīgos svētkos un Amerikas latviešu kongresos mūs pagodinājuši gan Latvijas vēstnieki, gan vēstniecības pārstāvji.
Uzziņa
Losandželosas vīru kora “Uzdziedāsim, brāļi!” koncerti Latvijā
14. jūnijā – pie Brīvības pieminekļa (ap plkst. 11.30)
15. jūnijā – Rīgā “Ave Sol” zālē plkst. 18
17. jūnijā – Rēzeknē koncertzāles “Gors” Mazajā zālē plkst. 19
18. jūnijā – Daugavpils Vienības namā plkst. 19
19. jūnijā – Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē plkst. 19
20. jūnijā – Liepājas Latviešu biedrībā plkst. 19
21. jūnijā – Lestenes Brāļu kapos plkst. 11
21. jūnijā – Ogrē (Suntažu Dziesmu svētkos) plkst. 18
22. jūnijā – Valmieras kultūras centrā plkst. 19
