Dvēseļu radinieces – suitu sieva Ručs un japāniete Norie. “LA” recenzija 3
Nebaidos apgalvot, ka Ināras Kolmanes dokumentālā filma “Ručs un Norie” ir viens no šā gada atmiņā paliekošākajiem latviešu dokumentālā kino notikumiem.
Japāņu studentes Nories un suitu sievas, iesauktas par Ruču, draudzība, pat dvēseļu radniecība, daudz atklāj par mūsu attieksmi pret tradīcijām, citu kultūru, ciešu draudzību, kas stāv pāri valodas un attāluma robežām.
Japānas muzikālie motīvi iedod filmas toni jau ar pašu pirmo kadru – vientuļu, varenu ozolu klajā, ar plānu sniega kārtu klātā laukā. Un tad pēc šādas pasakai līdzīgas atmosfēras nonākam Japānā un satiekamies ar Norii, jaunu japāņu meiteni, kura kā antropoloģijas studente ieradīsies Latvijā rakstīt maģistra darbu par suitu kultūru, nenojaušot, ka šī viesošanās nozīmēs daudz ko vairāk. Šajā ievadepizodē Norie atrodas starp savas nu jau mirušās vecmāmiņas lietām. Vecmāmiņa ir bijusi tā, kura mazmeitu uzaudzinājusi un bijusi viņai drīzāk mātes vietā, jo vecāki, meitenei mazai esot, daudz strādājuši. Vectēvs Noriei vēl var pastāstīt par sievu, par abu iepazīšanos, pasēdēt blakus. Viņš meitenei parāda fotogrāfijas no abu kāzām un kopīgā mūža. Viņš ir pārdzīvojis sievu, kura nomira no vēža, kad Norie mācījās vidusskolā.
Tik tālu no Japānas – Latvijā – Noriei šķiet, ka viņa atkal ir sastapusi savu vecmāmiņu Ručā. Abu attiecības un garīgā saaugšana parādīta novērojumā, kurā neiejaucas citi personāži. Ručs māca Noriei dažādus vārdus latviešu valodā, lauku saimniekošanas nianses, kā darboties virtuvē, gatavojot latviešiem tik iecienīto biezpienu. Aizkustinoši skatīt Nories zīmēto “piena koku”, kā to gribētos nosaukt, – kādi produkti tiek gatavoti no piena. Meitenes rūpība valodas un dzīvesveida apguvē ir apbrīnojama un varētu kalpot par paraugu daudziem. Abu attiecības ir pilnas priecīga entuziasma, rotaļīguma, tās šķiet reizē dabiskas un vietām piespēlētas, it kā apzinoties kameras klātbūtni.
Ja arī tā ir bijis, tas nevis traucē, bet piešķir papildu enerģiju abu kopābūšanai un iepazīšanai. Atsevišķas montāžas frāzes ir stāstnieciskākas par citām, piemēram, epizode ar stipro dzērienu. Ručs komentē, ka tas jādzer vakarā, un pēc tam seko skats uz mājas gaišajiem logiem vakarā, kad dzirdama abu dziedāšana, it kā viņas būtu noreibušas. Vēl arī jāpiemin montāžas vieta ar padomju laika nozīmītēm un saktu. Oktobrēna, pioniera un komjaunieša nozīmītes Ruča mājās atrodas no meitas jaunības laikiem, un viņa sajauc to nozīmi, paskaidrojot Noriei. Taču nākamajā ainā Ručs rāda savu saktu, kas pie viņas ir jau ceturtajā paaudzē – lielā, izrotātā sakta liecina par citu, nepārejošu tradīciju, kas saglabāta un turēta godā, neraugoties uz aktuālajām sabiedriskajām pārmaiņām. Šī smalkā divvientulība stāstā pārraujas, kad Norie tiek ievesta sabiedrībā – tā es nosauktu meitenes un Ruča pirmo piedalīšanos suitu sanākšanā svētkos pilsētā. Norie tur izskatās gan eksotiska, gan piederīga, jo ir jau Ruča iniciēta suitu tradīcijās un valkā tautastērpu. Epizodes ar suitu piedalīšanos Dziesmu svētkos vēl pastiprina šīs divvientulības saišu robežu pārbaudīšanu, tā ir sava veida kulminācija, demonstrējot piederību tautas tradīcijām, un arī lūzuma punkts – vai un kā Norie tiešām iederas Latvijā?
Meitenes aizbraukšana no Latvijas ir reizē loģiska, neizbēgama un ļoti skumja. Tad mēs iepazīstam viņas dzīvi Japānā – ģimeni, draugus, vidi. Neizzūd arī Ruča un Nories saziņa, jo abas saista ļoti ciešas saites. Ir atrasti saskarsmes punkti starp abām valstīm – “Stendera” veikals Nories pilsētā, Japānas un Latvijas futbola izlašu spēle Japānā, ko Norie vēro klātienē, bet Ručs televīzijā, ziņa Latvijas medijos par zemestrīci Japānā un tam sekojošā Ruča vēstule Noriei, lai uzzinātu, vai meitenei viss kārtībā. Norii iepazīstam viņas draugu vidū, gan tiekoties kādā bārā, gan kafejnīcā debesskrāpī, gan neiztrūkstošā fotokabīnē trokšņainā lielveikalā. Tajā, kā meitene stāsta par Latviju, māca vārdus un skaņas savam draugam, trūkst tā dabiskuma, kas valdīja starp Ruču un Norii. Varbūt arī te varam saskatīt atgādinājumu, ka kultūru atšķirības ir jūtamas sīkās ikdienišķās niansēs.
Dokumentālā kino vērtība ir spējā saskatīt reizē aktuālo un nepārejošo, individuālo un vispārējo, nacionālo un starptautisko, kas prasmīgi ietērpts kino valodā, skatītājam ļaujot uztvert tiešo un netiešo stāstījuma līniju ar filmēšanas un montāžas paņēmieniem, tekstu, skaņu un mūzikas lietojumu. Filmas “Ručs un Norie” autori izvēlējušies neizmantot aizkadra komentāru, kas ir tipiska un ļoti bieži izmantota dokumentālā kino vēstījuma izklāsta forma. Šajā gadījumā tas būtu neiederīgs un traucētu abām stāstniecēm, galvenājām varonēm – Noriei un Ručam. Papildu informatīvs elements – titrs ar paskaidrojošu tekstu – parādās tikai filmas noslēgumā, lai vēstītu par Nories gaitām pēc studiju pabeigšanas. Būtu gribējies uzzināt, kā un kad Norie tik labi iemācījusies latviešu valodu, kāpēc viņa izdomāja, ka grib rakstīt par suitiem, šāds titrs būtu ļoti iederīgs filmas sākumā. Tomēr tā ir tikai nianse, kas netraucē uztvert un baudīt stāstu par kultūru izpratni, draudzību un neviltotu sirsnību.
