Egils Līcītis: Politiķis bez grāmatas kā indiānis bez šķēpa 0
Lapojot metru Aivara Berķa un Ērika Hānberga Latvijas Zemnieku savienības simtgades pārlūkojumu “Ne tikai vagas vilcēji”, atradu dokumentējumu, ka dr. Kārlis Ulmanis publicējis pustūkstoti lappušu biezu analīzi “Kā pacelt un padarīt ienesīgu mūsu lauksaimniecību” un tikpat pamatīgu bībeli “Kas jādara un kā” ar punktētiem priekšlikumiem, kā saimniecības krīzes apstākļos apkarot bezdarbu, līdzsvarot valsts finanses, vairot ievākumu valsts kasē. Grāmatas rakstītas katram saprotamā valodā. Kolīdz Ulmanis kļuva par vadoni, tā vilka kājās darba zābakus un uz papīra izfunktierēto piepildīja praktiski. Pirmskara Latvijā spoži spalvas meistari bija arī Valters vai Cielēns, ikkatrs politiskais darbinieks bij teicamā rakstnieka formā.
Bibliofiliem mieru nedod jautājums – kurā grāmatnīcas stendā, kurā Misiņa bibliotēkas plauktā lasošai publikai pieejams mūsdienu politiķu pienesums rakstniecības druvā? Šķiet, rakstītprasme un rakstītprakse zustin zūd, vai partijniekiem nav lāgā, ko tautai teikt, vai arī Saeimas dīkdieņi ir nelabojami slīmesti. Bet zoopsihologi ir pētījuši Saeimas kvorumu. Konstatējuši – daudzi klātesošie ir mūsu kultūras ikonas, kuri (nedaudz apārstēti) spētu sarakstīt ko tuvu šedevram! Tāpēc – rakstiet. Politiķis bez izdotas grāmatas ir kā indiānis bez šķēpa.
Turklāt ir paraugeksemplāri. Eiroparlamentārēm Kalnietei un Vaiderei šis tas piedāvājams vērtīgo grāmatu krātuvēm, Zatlers papūlējies atcerēties “Kas es esmu”, Ringolds Balodis dara godu Saeimas akadēmiskajam resursam, un augstražīgā Kursīte ir no lielākiem izlejamā vīna noņēmējiem, ik nedēļu rīkojot jaunu izdevumu un vārdeņu atvēršanas svētkus. Lai slavēts Urbanovičs, driķējis “Es – Kremļa bastions” un līdzautorībā “Melnrakstus”, un eirokomisārs Dombrovskis izdevis latvju veiksmes stāstu ar katariešu finansējumu.
Bet ko latviešu grāmatplauktiem piegādājis Kučinskis, dr. Brigmanis, prof. Šadurskis, Āboltiņa, Vējonis, Rinkevičs vai Dzintars (ak, bukletu). No iepriekš vadījušiem, teiksim, Buldozeram bij slikta izglītība, štruntīgi gāja ar ministrēšanu, un kas nedzer, tam mūzas neatlido, bet augšminētie ideologi – vadītāji ar loģiski un sistemātiski būvētu dziļu uzskatu kopumu – izkonkurētu primitīvo mediju paviršumu un mūžam sliktās ziņas. Tas ir politiķa pienākums, apkalpojot tautas intereses: sacerēt stāstus, lai mēs virzītos pa apgaismotu ceļu, izplatīt idejas, lai plašinātu gara apvāršņus. Savukārt lasītāji gatavi vai apēst un pieņemt iedvesmojošas atklāsmes no augstākiem (gaišajiem) spēkiem. Politisko virsotņu cilvēki zina vairāk atstāstīšanas vērtu gadījums nekā Šveiks! Garīgai saplūsmei ar tautu noteikti pietaupījuši vēl nepublicētas odziņas un kolēģu tuvplānus no dramatiskiem un komiskiem brīžiem.
Ļaunvēļi aszobu kritiķi jau zemajā startā, ka parlamentā apmetušies grafomāni, no kuriem neizspiest vairāk tintes, kā priekš biļetena un “Izkrāso pats”. Kurš pirkšot politiķu savārstījumus “uzstādīt doto jautājumu tādā plāksnē, ka struktūrreformas…”, kas ir pat lopbarībā nebaudāmas pelavas! Nē, Saeimas solos dus neatklāti, Pegazu neapseglojuši literārie talanti, fabulisti, prozisti, poēti, kuru dimanta slīpētos tekstus lasot, grāmatu draugi nevarētu vien atdzerties! Ja ne katrs sasparotos uz Kopotiem rakstiem, vismaz detektīvgabalam, dzejoļkrājumiņam, pseidovēstures brošūrai, pavārgrāmatai saņemtos. Tātad, kur ir Augusta Brigmaņa “Kapitāls”, Rinkeviča “80 dienās apkārt zemeslodei”, Viņķeles “Kad Kārlis bija Karlīne”, Krauzes “Biškopība”, Spolīša “Mans ceļš uz atturību”, Āboltiņas memuāristika un pārējo politiķu, latviešu homēru–hemingveju “meinkampfi”? Aizbildināšanos ar nevaļu nepieņemam. Šķēle mācīja tautu pa naktīm kalt angļu valodu, politiķi lai raksta līdz rītausmai. Lai nes uz tipogrāfiju iespiešanai kaut vai izlasi “Yo, mani labākie tviterīši, LOL!”
