Divas dienas kopā ar BMW S1000XR 0
Kā jau iepriekš godīgi atzinu, konkursa “Latvijas gada motocikls 2015” uzvarētājs “BMW S1000XR” man kā vērtētājam acīs neiekrita itin nemaz. Kas īpašs šim hibrīdam, kam ir superbaika 999 cm3 dzinējs ar četriem cilindriem rindā un 160 zirgspēkiem, bet izskatās kā ielas motocikls? Ja uzliek bagāžas kastes, tad var būt tālbraucējs vai tūrists. Ja uzliek riepas ar dziļākiem protektoriem, tad rodas enduro moča pretenzijas. Ja pavisam gludas un nav bail dot ručkā – sporta motocikls. Nekas cits neatlika kā sēsties virsū un doties divu dienu braucienā pa Latviju. Uzreiz pateikšu: ar vidējo ātrumu 66 km/h nobraucu 587 km pa visiem iespējamiem ceļiem un segumiem, tērējot precīzi sešus litrus uz 100 km. Pēc brauciena guvu apliecinājumu tam, ko domāju pirms: “S1000XR” daudzmaz normāli der visu veidu braukšanai, bet rūdītiem un profesionāliem sportistiem, ieliniekiem, tūristiem un enduristiem būtu pretenzijas. Arī es kā enduro fans šādu motociklu neizvēlētos – pavisam noteikti man labāk derētu “BMW R1200GS” vai “BMW R1200GS Adventure”. Bet ne jau “BMW” mērķis ir pārliecināt tādus kā es. Galvenais ir uzdevums, ko uzņēmumi autopasaulē cenšas pildīt jau sen: meklēt jaunus klientus, nojaucot iedalījuma robežas. Un kā saka eksperti: “BMW S1000 XR” ir pirmā nopietnā bezdelīga motopasaulē šajā ziņā.
Sākot braukt pa Rīgas ielām, pirmais jautājums: ko, ellē, pie satiksmes noteiktajiem atļautiem ātrumiem var iesākt ar šādu lielu un apgriezienus mīlošu dzinēju? Vieglais elektroniskais gāzes rokturis jāgriež knapi, ja negrib nepatikšanas ar policiju. Vienlaikus dzinējs ir elastīgs: ar sesto ātrumu var čunčināt pat uz 50 km/h. Ātrumus var slēgt bez sajūga izspiešanas: uz augšu gan tikai pie normāliem apgriezieniem, uz leju – pie jebkādiem. Normālam braucējam pilnīgi pietiktu ar trijiem ātrumiem: pirmo, trešo un sesto. Pilsētā gribētos arī augstāku stūri.
Organiskāk jau jutos uz Rīgas apvedceļa un braucot cauri Jūrmalai. Pa šoseju uz Talsiem – jau pavisam labi. Atzīšos, ka slēgtā trasē pārbaudīju arī savu drosmi – nedaudz pāri 185 km/h. Varētu vēl, bet nekad nebiju tik ātri braucis un nobijos. Uzņēmējs Aivars Lejietis, kam arī iedevu izbraukt, teica, ka bagāžas kastes sācis just tikai ar 220 km/h… Abi bijām vienisprātis, ka ļoti stabils braucamais, lielisks uzrāviens apdzenot. Tikai nelielas bažas par diametrā mazo priekšējo riteni – ja nu kāds akmens, čiekurs vai zaķis?
A. Lejietis “S1000XR” slavē vēl: pietiekami ērts sēdeklis, lielisks dzinējs, manevrēšanā paklausīgs, pareiza leņķa priekšējais stikls. Straujajam motobraucējam gan gribētos asākas aizmugurējās bremzes, mīkstāku sajūga izspiešanu ar hidrauliku, nevis trosīti. Vislielākā neizpratne A. Lejietim ir par priekšējām bremzēm, kas reaģējot ar aizturi. Taču, kā vēlāk noskaidroju “BMW” centrā, tas ir nevis defekts, bet efekts. Elektronika regulē ne tikai to, lai ritenis nenobloķētos, bet arī, lai nenotiktu motociklam tik raksturīgā “knābāšana” ar priekšējo dakšu uz leju, kas draud ar krišanu. Turklāt – un tas jau vismaz manā uztverē ir kosmoss! – kad bremzē ar priekšējām bremzēm, piebremzē arī aizmugurējās, kad ar aizmugurējām – tad priekšējās…
Ceļš Talsi–Jūrkalne–Vērgale interesants pēc būtības un ļoti piemērots šim motociklam. Bauda braukt, saka “BMW” vadītājs, un tā ir taisnība. Tikai līdz grunts seguma ceļam, kas ved uz Ziemupi. Enduro no tevis, mīlīt, neiznāks! Ja nu uzliek īstas enduro riepas un paceļ uz augšu visu moci, pamaina priekšējo dakšu. Bet tad jau tas būs cits motocikls. Nēsā krietni. Pa smiltīm un meža ceļu braukt var, bet uzmanīgi. Dubļus neatradu, bet pa tiem noteikti būtu vēl grūtāk. Bet motocikls skaists un Ziemupes pludmalē nav grūti pierunāt meitenes fotosesijai.
Oriģinālie bagāžnieki nav lieli, bet ērti. Vienam cilvēkam pietiek gan otrai drēbju kārtai, sporta tērpam, lietus apģērbam, fototehnikai un saudzīgi iepakotam datoram. Diviem cilvēkiem un nedēļas ceļojumam jau vajadzētu lielākas kastes. Tā ērti tieku līdz viesnīcai Liepājā.
Otrajā dienā Kurzemes lielpilsētā nav problēmu arī ar veco bruģi. Vismaz, kad nelīst. Mājupceļā uz Liepājas šosejas pauguriem līdz Saldum un tālāk cauri Dobelei un Jelgavai jau sāku tā kā šo mocīti iemīlēt un pārdzīvot savu sākotnējo ignoranci. Kad Rīgā uzsēžos uz sava “Honda Africa Twin”, gan burtiski tehniski, gan pēc sajūtām esmu atpakaļ pagājušā gadsimtā. Bet tikai līdz pirmajam Ķekavas meža ceļam. Te nu mana Āfrika parāda, ka ne velti trīs reizes uzvarējusi Parīzes–Dakaras rallijā. Tas “S1000XR” ir neiespējamā misija, protams, ja motociklu nepārbūvē, atstājot tikai nosaukumu, kā savulaik padomju “Lada Niva” automobilim… Tāpat “S1000XR” neiespējamā misija pavasaros un rudeņos doties man līdzi komandējumos pa lauku dubļu ceļiem. “S1000XR” man paliks gaišā piemiņā kā grēcīga divu dienu vasaras aizraušanās. Ko, protams, var arī atkārtot.
