Dienišķā apskāvienu deva 0
Rīgā, Skolas ielā 15, bijušās J. Mediņa mūzikas skolas ēkas radošajā gaisotnē top jauna kultūras vieta – Kaņepes Kultūras centrs. Trešdienu vakaros te pulcējas tango pāri. Nodarbības vada AIGARS STIRNA, “Tangostudio” vadītājs, Argentīnas tango dejotājs, pasniedzējs, mūziķis, arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbinieks.
Aigars Stirna stāsta, ka pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas strādājis profesionālos koros “Sindi putnu dārzs”, “Latvija”. Strādājis arī pedagoga darbu ar bērniem invalīdiem. Sapratis, ka trūkst zināšanu, devies studēt uz Sociālā darba augstskolu Vācijā, Drēzdenē.
– Reiz studiju laikā aizgāju uz vienu milongu (tango vakars) Elbas krastā. Senā, skaistā balles zālē spēlēja orķestris, dega sveces, dejoja skaisti cilvēki – brīnumaini! Nevarēju saprast, kā sievietes puspievērtām acīm var izsekot partnera deju solim… Tā bija pilnīga improvizācija, sapratu, ka tango – tas ir man. Arī tango teksti par ilgām pēc tuvības, skaistuma, dzimtenes mani uzrunāja, – Aigars atceras savas aizrautības sākumu 1999. gadā. Gribas zināt, kāds viņš bija pirms tam.
– Agrāk biju pārlieku kautrīgs attiecībās ar cilvēkiem, sievietēm. Tango deva lielāku pašapziņu, spējas ātri pieņemt radošus, nestandarta lēmumus. Tango man palīdzēja saprast, pieņemt un iemīlēt pašam sevi. Un citus. Lai varētu veidot skaistas, veiksmīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, vispirms jānodibina patiesas attiecības pašam ar sevi.
Un tango palīdz godīgi paskatīties, kāds esmu, kādi ir mani kompleksi, aizspriedumi. Kā es varu apskaut otru. Nebaidīties paskatīties acīs. Vai atveru sevi otram vai baidos, norobežojos. Tango var dejot jaunāki, vecāki, resnāki, tievāki, garāki, īsāki. Visdažādāko profesiju un tautību cilvēki satiekas tango un iemācās saprasties.
Tango vakaros var nolikt malā ikdienas rūpes, allaž skrejošo prātu. Dejojot nav iespējams domāt par kaut ko citu, vien būt šajā mirklī. Tā ir laba atpūta, gluži kā terapija, dvēseles nomazgāšana. Cilvēki atveras, kļūst brīvāki un priecīgāki. Turklāt katram no mums ir vajadzīga dienišķā deva apskāvienu, pieskārienu un citi cilvēki, ar kuriem ne tikai parunāt. Ar vārdiem var samelot, ar ķermeni – ne. Piekrītu Aigara teiktajam, bet ja nu starp iepriekš nepazīstamajiem, tango dejojot, pēkšņi uzšķiļas dzirkstele?
– Bez dzirksteles vispār nevar dejot. Ja cilvēks ar cilvēku satiekas patiesi, baudījums ir liels, tas ir ne vien fizisks, bet arī garīgs kontakts. Bieži vien ir tā, ka dejas laikā ir šī dzirkstele, pilnīga saplūsme. Jā, ir jāspēj atdot sevi otram un dejai pilnībā bez privatizēšanas vēlmes. Šo deju varbūt es atceros visu mūžu, bet attiecības neturpinās. Taču, iespējams, dejā veidojas attiecības visam mūžam.
Filmās ir redzēts, ka deju skolotājos audzēknes bieži iemīlas. Kā pasniedzējam tad jārīkojas?
– Iemīlēties – tas ir skaisti. Sajūta, ka tevi mīl, arī ir brīnišķīga. No tā jau nav jābaidās, bet gan ar prieku jāpieņem, jānovērtē.
Kādā intervijā pianisma zvaigzne Vestards Šimkus stāstīja, ka Ķīnā cilvēki viņam teikuši: cik tu esi skaists. Šimkus apmulsis: nē, nē, nē. Vēlāk viņam mācījuši, ka pareizi būtu atbildēt: jā, man prieks, ka tev ir prieks, – skaidro tango pasniedzējs. Mācot soļus, viņam jādejo ar bezgala daudzām partnerēm. Vai viņas pārlieku nevēlas vadīt?
– Tā tas ir. Sieviešu Latvijā ir vairāk nekā vīriešu, un viņas ir pieradušas uzņemties atbildību par ģimeni, bērniem, reizēm par vīru, partneri. Šī valdonība, kontrolēšana, plānošana ir jānoliek malā, un dejā jākļūst vēl sievišķīgākai, lai varētu uzticēties, lai varētu ļauties dejai, partnerim. Deju veidojam kopā, bet jāļauj vīrietim būt vadītājam. Kad sieviete to iemācās, tā ir liela bauda.Kad, aizverot acis, var apskaut partneri un ļauties, lai viņš vada, nezinot, kas būs tālāk.
Kā tas ir Aigara ģimenē ar ilggadējo tango partneri Gintu Opmani?
– Jau gadu mana ģimene ir – es un septiņgadīgais dēls Jēkabs. Viņš ir skaistākais, ko kopā ar Gintu esam radījuši, mīlam un audzinām. Bet, ja esam patiesi viens pret otru un nevēlamies apstāties savā attīstībā, jāiet tālāk, kur mūs aicina Dievs, sirdsbalss… Mūsu gadījumā katram sava sirdsbalss teica: būs labāk, ja tālāk dosimies katrs savu ceļu. Galvenais ir būt laimīgiem.
