Deputātu labas gribas žests baņķierim Suharenko 8
Saeimas plenārsēdē 24. septembrī deputāti pirmajā lasījumā izskatīs no Ārlietu komisijas saņemtos likumprojektus par trīs ēku Rīgā un divu Jūrmalā un Kandavā nodošanu ebreju organizācijai, kā arī par apgrūtinājuma (aizliegums pārdot) noņemšanu bijušajai ebreju teātra un kluba ēkai Rīgā, Skolas ielā 6. Likumprojekti ir deputātu politisks lēmums jeb, kā viņi sacīja, labas gribas žests.
Ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu deputāti cenšas risināt kopš marta. Viņi aktivizējas tad, kad valstī ierodas ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos vai Latvijas augstākās amatpersonas dodas vizītē uz Ameriku. Bet šoreiz deputāti atkal sarosījušies brīdī, kad Ministru prezidente Laimdota Straujuma tiekas ar ASV vēstnieci Nensiju Bikofu Petitu un valsts prezidents Raimonds Vējonis gatavojas vizītei uz Vašingtonu.
Vakar Saeimas Ārlietu komisija pēc vasaras brīvdienām rīkoja pirmo sēdi par restitūciju. Tur uzzināju, ka Ārlietu ministrijas, Saeimas un arī Valsts prezidenta kancelejas juristi esot cītīgi strādājuši, lai sešus likumprojektus varētu virzīt uz plenārsēdi pirmajam lasījumam. No visiem Ārlietu komisijas deputātiem vienīgi Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība) centās pārliecināt kolēģus, ka viņi nerīkojas pareizi, piekrītot šos īpašumus atdot tikai vienai ebreju organizācijai – Ebreju draudžu un kopienu padomei. Kā zināms, šajā kopienā neietilpst rabīna Menahema Barkahana vadītā Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskā draudze un biedrība “Šamir”, kas ieguldījusi lielu darbu Rīgas Geto un holokausta muzeja izveidē, kā arī ar panākumiem īstenojusi daudzus sociālos un kultūras projektus. Kaut gan rabīns bija uzaicināts uz vienu komisijas sēdi, kā arī ticies ar Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Ojāru Kalniņu (“Vienotība”), tomēr viņš no īpašumu lietas atstatīts. Rabīns, būdams Izraēlā, ar skumjām uzņēma ziņu, ka deputāti rēķinās tikai ar miljonāra un baņķiera Arkādija Suharenko vadīto kopienu.
M. Barkahans: “Diemžēl deputātiem neinteresē, ka “Šamir” ir izveidojis un uztur Rīgas Geto un holokausta Latvijā muzeju un ka tā uzturēšanai ir nepieciešama nauda. Mēs ļoti cerējām, ka, saņemot kādu no šiem īpašumiem un to izīrējot, varēsim kaut ko nopelnīt muzeja vajadzībām. Bet tagad es sāku šaubīties, vai Latvijas valstij vispār ir vajadzīgs šāds muzejs. Līdz šim Ebreju draudžu un kopienu padome muzeja vajadzībām nav piešķīrusi nevienu santīmu, nevienu centu, un domāju, ka arī turpmāk, kad padomei tiks nodoti visi ebreju īpašumi, ar kuriem tiks pelnīts, tos izīrējot vai pārdodot, muzejam nekāda finansiāla palīdzība netiks sniegta. Muzeja ēkas un zeme pieder Rīgas domei, un tas ļoti apgrūtina sponsoru piesaisti. Tāpēc, visticamāk, mēs lūgsim Saeimu piešķirt zemi un ēkas “Šamir”.” Rabīns apsverot arī iespēju vērsties tiesā un, ja būs nepieciešams, sniegt prasību pat Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Komisijas vadītājs Ojārs Kalniņš, argumentējot lēmumu, sacīja, ka ebreju kopiena pārstāv 6000 no 6700 Latvijā dzīvojošo ebreju. “Tas tomēr ir vairākums. Šī ebreju kopiena kā ebreju sabiedrības pēcteči tiek atzīta ne tikai Latvijā,” norādīja Kalniņš.
Lai stiprinātu deputātu pārliecību, ka viņi rīkojas pareizi, Valsts prezidenta juridiskais padomnieks Jānis Pleps informēja, ka parlaments ir pilnvarots katrā atsevišķā gadījumā lemt ar likumu par kāda īpašuma nodošanu kādai biedrībai. Bijuši gadījumi, kad parlaments lēmis pozitīvi, un bijuši arī tādi, kad lēmums bijis negatīvs.
Likumprojektus ir sagatavojusi un parlamentā iesniegusi Ārlietu ministrija, un arī ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica (“Vienotība”) nesaskata, ka deputāti rīkojas netaisnīgi pret ebreju sabiedrisko organizāciju “Šamir”. Gan komisijas vadītājs, gan parlamentārā sekretāre likumprojektu nepieciešamību pamatoja ar Satversmes preambulā rakstīto, ka Latvijas tauta nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus, ka Latvijas valsts aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.
Uz jautājumu, kāpēc ar ebreju īpašumiem jānodarbojas ārlietu resoram, Kalniņš atbildēja, ka tam pamatā esot Terezina deklarācija, ko Latvija parakstījusi kopā ar citām Eiropas valstīm un kur cita starpā ir solīts atdot ebreju organizācijām un biedrībām to vēsturiskos īpašumus. “Tas ir morāls arguments, kuru Latvija nedrīkst ignorēt,” secina Kalniņš.
Šie seši īpašumi ir tikai sākums ebreju īpašumu restitūcijai, jo Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Krupņikovs ne reizi vien izteicies, ka ebreji vēlas saņemt 275 īpašumus, bet, ja tos nebūs iespējams atdot, tad varētu atlīdzināt kadastrālo vērtību, desmit gadu laikā valsts ieskaitītu noteiktu naudas summu kā atlīdzību par zaudētajiem īpašumiem. Naudu tērētu dažādiem projektiem, uz to varētu pretendēt arī ārvalstīs dzīvojošie ebreji, ja iesniegtu kādu ievērības cienīgu priekšlikumu.
Ārlietu komisijas vadītājs sacīja, ka padomes vadība solījusi ņemt vērā arī “Šamir” iesniegtos projektus. Savukārt rabīns uzskata, ka nav pamata tam ticēt, īpaši ņemot vērā faktu, ka starp abām organizācijām ir tiesu lieta par “Šamir” izlikšanu no Suharenko vadītajai kopienai piederošām telpām Rīgā.
