Agris Liepiņš: Darvas karote – mūsu bailīgums 27
Krievija apmelo nacionālos partizānus – latvieši, kā jau tas ierasts, lepni norij krupi, baltiešu pašcieņu glābj lietuviešu žurnālists.
Tuvojoties valsts simtgadei, daudz runājam par patriotismu, par piederības sajūtas radīšanu Latvijai un tamlīdzīgi. Tās labas lietas, katra aktivitāte, kas liek mums lepoties ar savu valsti, ir atbalstāma. Gan varenie Dziesmu svētki, gan krāšņo tautastērpu darināšana, gan dižo karogu uzsliešana pilsētu centros un daudz citu no tīras sirds iecerētu pasākumu kuplinās mūsu valsts simtgadi. Par to priecāsimies, bet līdztekus priekam nepamet sajūta, ka lielajā medus mucā ir patrāpījusies darvas karote.
Par darvas karoti varētu saukt bailīgumu mūsos. Mēs izvairāmies lepoties ar notikumiem, kad Latvijas brīvvalsts pilsoņi iestājās par savu valsti un visiem tolaik pieejamiem līdzekļiem cīnījās pret Latvijas valsts okupantiem – krieviem. Tajā skaitā hitleriskās Vācijas armijas sastāvā. Varbūt tāpēc, ka šodienas Latvijā ir liela krievu minoritāte. Daudzi no viņiem ir to karavīru mazbērni, kuri tiešā veidā piedalījās Latvijas brīvvalsts okupācijā. Sak, nevajag uzjundīt sen pagājušus laikus, šodienas krievi nav tolaiku krievi, viņi te ir iedzīvojušies un ar laiku, ja viss būs mierīgi, kļūs par patīkamiem līdzpilsoņiem. Daudzi jau kļuvuši, to nevar noliegt. Varbūt iemesls cits, iespējams, ka nevēlamies lieki kaitināt kaimiņzemes caru, bet šī laipošanas tendence ir skaidri redzama. Katru reizi, kad kautrējamies piešķirt valsts augstākos apbalvojumus vēl pēdējiem dzīvajiem nacionālajiem partizāniem, katru reizi, kad izliekamies neredzam 9. maija ālēšanos Rīgas ielās. Mūsu valsts augstākās amatpersonas 9. maija pasākumos nepiedalās, bet skaidri pateikt, ka tie ir okupantu svētki, arī vairās. Izliekas tam pāri stāvam un aizbildinās ar frāzēm – tur neko nevarot grozīt, krieviem devītais maijs ir svētvakara vietā.
Neviļus rodas iespaids, ka ar savu valsti lepojamies kultūrautonomijas ietvarā. Pamatoti lepojamies, bet reizēs, kad varētu lepoties ar savas valsts pilsoņiem, kuri sirdī palika uzticīgi Latvijas brīvvalstij un ticību latviskai Latvijai saglabāja pat visbezcerīgākajās situācijās, bikli sakautrējamies. Vairāmies izteikt pateicību cilvēkiem, kuri ar ieročiem rokās aizstāvēja astoņpadsmitajā gadā nodibināto Latvijas brīvvalsti, to Latviju, kuras simtgadi grasāmies svinēt. Vairāmies viņus atzīt, dažbrīd rodas sajūta, ka politiskajai elitei šie vecie vīri un sievas ir neērti laikmeta liecinieki. Uzskatāms piemērs ir NATO sagatavotā un nule kā demonstrētā īsfilma par nacionālās pretošanās kustību Baltijā. Īsfilma uzņemta, atzīmējot Latvijas armijas dibināšanas deviņdesmit astoto gadadienu 10. jūlijā, un pie mums, Latvijā, pagāja klusu un mierīgi. Lai mazāk būtu satraukumu, pašu mājās par šo filmu īpaši neko nestāstīja, toties to pamanīja Krievijas Ārlietu ministrija. Krievijas reakcija bija zibenīga – nacionālie partizāni esot Rietumu specdienestu atbalstīti nacistu līdzskrējēji, kuri vainojami desmitiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju nāvē. Latvieši, kā jau tas ierasts, lepni norija krupi, bet baltiešu pašcieņu glāba lietuviešu žurnālists Andrjuss Tapins. Viņš aicināja Lietuvas iedzīvotājus nepieļaut nacionālo partizānu zaimošanu un internetā zem saukļa “Kremli, mūsu vēsturi nepārtaisīsi!” paust savu protestu. Iedzīvotāju atsaucība bija milzīga, Kremļa propagandistiem pat nācās dzēst neērtākos komentārus. Visu cieņu lietuviešiem un viņu aktīvajai pilsoniskajai stājai! Jācer, ka arī Latvijas sabiedrība savā pašapziņā reiz brīvi atlieks muguru un, ne no viena nebaidoties, neviena priekšā netaisnojoties, leposies gan ar kultūras sasniegumiem, gan nacionālajiem partizāniem. Pateiks skaidri un atklāti – kā Latvijas brīvvalsts pilsoņiem nacionālajiem partizāniem bija visas tiesības cīnīties pret padomju okupantiem! Pret krieviem, patīk tas kādam šodienas krievam vai nepatīk. Kā bija, tā bija.
