Daiļslidošana: tērauda nervi, kosmonauta izturība un gulbja grācija 1
Bratislavā (Slovākija) šonedēļ risinās Eiropas čempionāts daiļslidošanā. Lūk, daži aizraujoši fakti par šo sporta / mākslas veidu.
Slidošana ilgu laiku bija viens no iecienītiem pārvietošanās veidiem ziemā, īpaši vietās ar plašu iekšzemes ūdeņu tīklu.
Daiļslidošanas pamatus lika kāds ņujorkietis Džeksons Heinss jau 19. gadsimta 60. gadu sākumā, taču viņa izdomātā mūzikas, baleta, slidošanas un dejas apvienojums dzimtenē neraisīja gaidīto interesi, un viņš savu ideju aizveda uz Vīni (Austrija), kur tā guva pelnīto atsaucību.
Kopš 1908. gada daiļslidošana iekļauta olimpisko spēļu programmā; tiesa gan, līdz pat 1924. gadam tā paradoksālā kārtā piederēja vasaras spēlēm. Dejas uz ledus gan olimpisko spēļu programmā ir tikai kopš 1976. gada.
Nepārspēti medaļu skaitā ir zviedrs Ulrihs Salkovs (viena uzvara olimpiskajās spēlēs, desmit zelta medaļas pasaules čempionātos, deviņi Eiropas čempiona tituli; tieši viņa vārdā nosaukts viens no grūtākajiem lēcieniem) un Sonja Henija (trīs augstākās proves olimpiskajās spēlēs, desmit zelta medaļas pasaules čempionātos, deviņas Eiropas čempionātos, turklāt viņa bija viena no sava laika augstāk atalgotajām aktrisēm).
Neatņemama daiļslidošanas sastāvdaļa ir mūzika, un divi skaņdarbi, kas visbiežāk (pēc daudzu šī sporta veida fanu domām, pārāk bieži) tikuši izmantots, ir Ravēla “Bolero” un svīta no Bizē operas “Karmena”. Kalgari spēlēs 1988. gadā divas “Karmenas” pat burtiski sadūrās Katarīnas Vitas (tobrīd Austrumvācija) un Debijas Tomasas (ASV) garajās programmās. Tas bija īpaši uzkrītoši tādēļ, ka abas bija galvenās pretendentes uz zeltu. Izvēles programmā tomēr triumfēja Vitas “Habanera”.
2010. gadā “EMI” pat izdeva dubultdisku ar iecienītāko daiļslidošanas mūziku.
Neraugoties uz šķietamo vieglumu, daiļslidošana atzīta par vienu no desmit fiziski smagākajiem sporta veidiem, un patiesi, gan slīdējuma, gan griešanās ātrums ir ievērojams – tas var sasniegt pat 300 apgriezienus minūtē – salīdzinājumam kosmonautu treniņos ir bijuši gadījumi, kad apmācāmie pie 320-330 apgriezieniem minūtē zaudē samaņu… un tas notiek īpaši izstrādātās centrifūgās, kur viņiem pašiem fiziski nav jādara nekas, lai sasniegtu šo apgriezienu skaitu.
Pavirši uzmetot aci daiļslidotāju tērpiem, tie nešķiet nekas īpašs – nedaudz krāsaina šifona, taču ir diezgan strikti noteikumi tam, ko daiļslidotāji drīkst un ko nedrīkst vilkt uz ledus. Piemēram, daiļslidotājām ir stingri noteikumi, ka tērpi nedrīkst būt pārāk atkailināti; noteikts pat miesaskrāsas triko procents. Tiesa, uz svārku garumu šie noteikumi neattiecas – lielākajai daļai daiļslidotāju tie tik tikko nosedz pēcpusi. Savukārt daiļslidotājiem vīriešiem obligātas ir bikses – nekādu leginsu, par šādu vaļību var noņemt punktus!
Daiļslidotāju tērpiem var būt piestiprināti pat 100 000 kristālu – tieši to daudzums un kvalitāte nosaka tērpa cenu. Turklāt, ja pašu tērpu uzšūt ir relatīvi ātrs process – pieredzējušam meistaram tas prasa tikai pāris stundas, tad kristāliņu piestiprināšana var ilgt pat līdz 40 darba stundām, un dārgākie kostīmi tad maksā ap 5000 eiro.
