Latvietes dzīvībai svarīgas zāles vienkārši izmetīs miskastē 105
Trešdien un ceturtdien pie valdības ēkas piketēja bijušais farmaceits un aptiekas vadītājs Jānis Miezītis no Apes, prasot atcelt 1. martā spēkā stājušos labojumus Ministru kabineta (MK) noteikumos, kas liedz pa pastu saņemt recepšu zāles no trešajām valstīm. Neviens politiķis šim notikumam nepievērsa uzmanību. Ceturtdien Saeima amatā apstiprināja jauno veselības ministri Andu Čakšu, un farmaceits Miezītis ļoti cer, ka viņa sievas liktenis ministrei nebūs vienaldzīgs.
J. Miezīša sieva Valija, kura daudzus gadus strādājusi par laboranti, inficējusies ar šo bīstamo kaiti un netiek pie atsūtītajām zālēm, kas viņai palīdzētu izārstēties, jo tās stāv Pārtikas un veterinārajā dienestā, lai no turienes nosūtītu atpakaļ uz Indiju. Latvijas infektologi apgalvo, ka šim Indijā ražotajam medikamentam ir 97% efektivitāte, un ārsts izrakstīja Valijai recepti, lai viņa šīs zāles pēc diviem Latvijā neveiksmīgiem ārstēšanas kursiem ar citiem medikamentiem varētu pasūtīt Indijā, kur tās ir daudzreiz lētākas nekā Eiropas valstīs.
Valijas vīru Jāni atbalsta arī Ēriks Eisaks, kurš no C hepatīta veiksmīgi izārstējies Norvēģijā un uzskata, ka šo zāļu izgudrotāja ASV farmācijas kompānija “Gilead” pelna miljardiem eiro un var parūpēties par to, lai lobētu pieminētos MK noteikumu labojumus.
“Daži desmiti vai simti tūkstoši eiro šai bagātajai firmai ir nieka nauda. Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kas padevusies farmācijas industrijas naudas spiedienam. Šāds aizliegums pēkšņi stājies spēkā arī Jaunzēlandē, un ir pamatotas aizdomas, ka šīs valsts politiķi lobējuši C hepatīta zāļu ražotāju ne tajā labākajā veidā. Par to var izlasīt starptautiskajā hepatīta ārstēšanai veltītajā interneta mājas lapā (www.hepmag.com/blog/quiet-creeping-corruption). Arī Rumānija tiek minēta kā valsts, kur pēkšņi zāļu importam personīgām vajadzībām prasa iziet lielāku birokrātijas ceļu. Bet Latvijā gājuši vēl tālāk – nekādus paskaidrojumus vai papildu dokumentus neprasa un vienkārši nosūta zāles atpakaļ iznīcināšanai. Šie Indijā ražotie medikamenti ir legāli, tie palīdz, tos var atļauties iegādāties, tāpēc jebkura atruna par bailēm, ka tie var būt viltoti, ir pilnīgas muļķības,” saka Ēriks.
J. Miezītis uzskata, ka valdības parasti rūpējas par cilvēku izārstēšanu, bet Latvijā notiek pretējais – atņem zāles cilvēkam, kurš pats tās ir atradis un iegādājies ar ārsta recepti.
J. Miezītis: “Ārsti teica, ka manai sievai var palīdzēt tikai jaunās paaudzes zāles. Bet valsts naudas trūkuma dēļ tās nespēj kompensēt. Mēs saprotam, ka tas tā patiešām ir – naudas trūkst, un mēs nolēmām valstij palīdzēt. Valija paņēma kredītu, pasūtīja zāles, pievienojot ārsta izrakstītās receptes, jo bez receptēm no Indijas zāles neizsūta. Zāles tika atsūtītas, un mēs tās priecīgi sagaidījām. Mana sieva nosprieda, ka tagad viņa būs izdarījusi labu darbu valstij – izārstētu no C hepatīta sevi, un par vienu šīs infekcijas slimnieku būtu mazāk, samazinātos infekcijas izplatības risks, turklāt valstī būtu ietaupīta nauda, ar kuru varētu izārstēt kādu citu C hepatīta slimnieku. Visbeidzot Valija valsts kasē iemaksātu muitas nodevu. Bet valsts mums atbildēja: nē, jums šīs zāles netiks dotas, jo jūs šīs zāles esat pasūtījuši nepareizā vietā un veidā. Ja jūs tās būtu pasūtījuši mūsu veselības ministra dēlam piederošajā aptieku tīklā par 25 līdz 45 tūkstošiem eiro, tad valsts jums atļautu tās saņemt un lietot. Valsti neinteresē, ka mums nav tādu līdzekļu, jo tā pati valsts gan man, gan sievai par 40 godīgiem, apzinīgiem darba gadiem ir aprēķinājusi pensiju, kas ir nedaudz lielāka par 250 eiro. Tas nozīmē, ka mana sieva pat desmit gadu laikā nevar sakrāt 45 tūkstošus, pat ja viņa neēstu un to naudu nekur netērētu. Tomēr valsts to sauc par iespējas došanu mums, un ir skumji lasīt, ka amatpersonas masu informācijas līdzekļos cenšas šādu valsts rīcību attaisnot. Piemēram, es lasīju “Ievas Veselībā”, kur Infektoloģijas centra galvenā ārste Baiba Rozentāle saka, ka neesot iespējams pārliecināties par zāļu ražošanas kvalitāti Indijā, un patentbrīvo medikamentu ražošanu salīdzina ar vienas mājsaimnieces kūkas receptes nodošanu otrai mājsaimniecei. Neesot zināms, cik labu kūku tā otra mājsaimniece izceps. Tas nozīmē, ka mūsu valsts amatpersonas, kuras dodas neskaitāmos ceļojumos, pieredzes apmaiņā un tamlīdzīgi, nav spējīgas aizbraukt uz Indiju, lai pārliecinātos par Indijas farmaceitiskās rūpnīcas kvalitāti.
Es gribētu paust savu viedokli arī par masu informācijas līdzekļos izplatīto apgalvojumu, ka visi C hepatīta slimnieki tiks izārstēti un viss ar šīs slimības ārstēšanu Latvijā ir kārtībā. Nu paņemsim kaut vai tīri matemātiski. Ja viena C hepatīta slimnieka ārstēšana valstij izmaksā vairākus desmitus tūkstošus eiro, tad desmit slimnieku izārstēšana maksā jau vairākus simtus tūkstošus eiro un simts cilvēku izārstēšana – nu jau izmaksā vairākus miljonus eiro. Pēc oficiālajiem datiem, Latvijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši C hepatīta slimnieku. Parēķiniet, cik lielus līdzekļus valstij vajag, lai izārstētu kaut tikai pusi no šiem slimniekiem, un kur nu vēl apgalvot, ka viņi visi tiks izārstēti.
Kas attiecas uz farmācijas biznesu Latvijā, tad, jāteic, ka faktiski šis bizness ir tāda kā laupīšana, kas tiek izdarīta aiz zāļu apgādes aizsega. To es nesaku kā vienkārši negatīvu emociju pārņemts cilvēks, bet gan kā cilvēks ar farmaceita izglītību, kas pats vairāk nekā desmit gadus vadījis aptieku. Ar visu atbildību apgalvoju, ka mūsu valsts aptiekās zāles ir nenormāli, pārspīlēti sadārdzinātas. Es to nesaku par patenmedikamentiem, kuros ir ieguldīta liela nauda, lai šīs zāles atklātu, izpētītu un projektētu zāļu ražošanas tehnoloģisko procesu. Es runāju par vienkāršām zālēm, kuras jau ir sen atklātas, izpētītas, un neviens šo zāļu ražotājs nekādus līdzekļus to izpētē neiegulda, ražo pēc sen aprobētām, zināmām tehnoloģijām un dažreiz pat ražo no gataviem komponentiem. Piemēra pēc paņemsim tādu vienkāršu medikamentu kā borspirts. Tā sastāvā ir naža galiņš borskābes pulverīša, kurš izšķīdināts divās ēdamkarotēs spirta. Agrāk šī borspirta pudelīte maksāja trīs kapeikas, turklāt divas kapeikas maksāja pati pudelīte un vienu kapeiku – borspirts. Šodien aptiekās pudelīte ar borspirtu maksā gandrīz trīs eiro. Pie tā nav vainīgas aptiekas, tur vainojami zāļu ražotāji, izplatītāji un valsts kontrolējošās institūcijas, kam būtu jārūpējas par pacientu interesēm un kam būtu jāseko, lai zāļu ražotāju un piegādātāju piedāvātās cenas ir adekvātas. Līdzīgi ir ar citiem vienkāršiem medikamentiem, piemēram, kamparspirtu, skudru spirtu, baldriānu tinktūru, aspirīnu…
Vēl es gribētu pateikt par pievienotās vērtības nodokli zālēm. Ja šo nodokli maksātu tirgotāji, to varētu saprast, bet to maksā zāļu pircēji, slimnieki. Tas nozīmē, ka valsts uzliek nodokli saviem iedzīvotājiem par to, ka viņi grib būt veseli un grib ārstēties. Tātad, ja cilvēks negrib ārstēties, valsts to atbalsta, bet, ja grib ārstēties un pērk zāles, valsts no viņa iekasē nodokli.”
