Uldis Šmits: Cīņas bez noteikumiem 5
Kad pienāca ziņa par Turcijas gaisa spēku notriekto Krievijas kara lidmašīnu virs Sīrijas un Turcijas robežas, Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks prātīgi ieteica: “Mums visiem jāsaglabā vēsa galva un miers.” Taču diez vai eiropiešiem jāsaglabā cerības, ka ir iespējams radīt saskanīgu visaptverošu – no Putina un Asada līdz Erdoganam – koalīciju cīņā pret grupējumu “Islāma valsts”. Jo tas nav autokrātu galvenais mērķis. Drīzāk pateicīgs fons citu plānu īstenošanai.
Krievijas iznīcinātāja notriekšana nenāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Ankara vairākkārt tika izteikusi neapmierinātību un brīdinājumus sakarā ar Turcijas gaisa telpas pārkāpumiem, turklāt nesen oktobrī turki sašāva tur “iemaldījušos” Krievijā ražotu bezpilota lidaparātu. (Maskava apgalvoja, ka tam nav nekāda sakara ar Krievijas militāristiem.) Protams, arī Turcijas rīcība Sīrijā līdz šim bijusi divdomīga un pārsvarā vērsta uz kurdu spēku vājināšanu, paļaujoties, ka Rietumu sabiedrotie pārāk neiebildīs, jo NATO dalībvalsts Turcijas reģionālā loma un nostāja tagad ir ārkārtīgi svarīga gan Ziemeļatlantijas aliansei, gan Eiropas Savienībai bēgļu krīzes apvaldīšanā. Tas un zināmā mērā Ankaras diplomātijas iestāšanās par Krimas tatāru tiesībām, iespējams, daļēji izskaidro Turcijas provocēšanu no Krievijas puses. Ja tehniskie līdzekļi atļauj un nav jārēķinās ar izdevumiem, gaisa telpa ir pastāvīgām provokācijām vēl piemērotāka vide nekā sauszeme. Piemēram, Krievijas iznīcinātāji Eiropā var nesodīti izraisīt bīstamas situācijas civilo reisu lidmašīnām, bet stratēģiskie bumbvedēji doties “mācībās” Apvienotās Karalistes vai citos virzienos. Taču nemitīgā Turcijas kacināšana notika īstas visu reģionu pārņēmušas karadarbības apstākļos, un jāšaubās, vai Maskavā neapzinājās tās sekas.
Viens no iemesliem, kāpēc Putins nolēma iesaistīties Sīrijā, bija viņa vēlme atkal kļūt par neatraidāmu Rietumu partneri. Sākotnēji Krievija pārsvarā bombardēja nevis “Islāma valsti”, bet citu Damaskas režīma pretinieku pozīcijas un apdzīvotās vietas, vairojot bēgļu plūsmas, kas arvien platākās straumēs sāka virzīties uz Eiropu. Tomēr kļūdaini izrādījās Kremļa apsvērumi, ka Putina sniegtā “pakalpojuma” dēļ Rietumi un galvenokārt ES atcels sankcijas pret Maskavu par agresiju Ukrainā un kaut kā paslaucīs zem paklāja lietu par Malaizijas aviokompānijas lainera notriekšanu 2014. gada jūlijā. Protams, nesenie “Islāma valsts” sarīkotie terora akti kārtējo reizi apliecina, ka šis fanātiķu grupējums ir civilizētās pasaules ienaidnieks un bieds. Taču, ciniski izsakoties, “Islāma valsts” veikums noslaktēto civiliedzīvotāju daudzuma ziņā vēl nebūt nav sasniedzis Asadu klana līmeni. Noziedznieku iznīcināšana ar citu noziedznieku palīdzību, kā vēsturē nereti gadījies, noved vienīgi pie jauniem noziegumiem.
Asada aizstāvība dod Putinam ieganstu iztēloties par terorisma apkarotāju karognesēju, bet “Su-24” notriekšanu salīdzināt ar dūrienu mugurā, ko izdarījuši, kā viņš teica preses konferencē, “teroristu atbalstītāji”, respektīvi, Turcija, kas esot “ārpus jebkādām normām”. Atsauce uz “normām”, ja ir runa par starptautiskajām tiesībām, nevilšus liek atcerēties zaļo cilvēciņu invāziju Krimā, kā arī Krievijas militāristu un bruņojuma sūtīšanu uz Ukrainu terorizējošajām “tautas republikām” Donbasā. Bet normas mēdz būt dažādas, un Kremļa politika arvien vairāk atgādina pēdējā laikā populārās cīņas bez noteikumiem, lai gan tajās zināmi noteikumi pastāv. Savukārt Rietumiem un tostarp mums jābūt gataviem, ka netiks ievēroti nekādi.
