Cilvēki dzīvo arī “neveiksmes stāstā”. Saruna ar Nilu Saksu-Konstantinovu 5
Bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss-Konstantinovs studējis psiholoģiju Lielbritānijā un teoloģiju Latvijas Universitātē Rīgā. Patlaban vada iestādi jauniešiem ar psihiskās veselības grūtībām “Pusaudžu resursu centrs”. Lasa lekcijas Latvijas Universitātes medicīnas un teoloģijas fakultātēs, vairāku grāmatu autors.
Pavisam nesen, jūlija vidū, Igaunijas pilsētā Sillamē desmit gadus vecs zēns izdarījis pašnāvību. Iemesls – sarežģītas attiecības ar vienaudžiem skolā un dzīvojamās mājas pagalmā, tā sauktais mobings. Kādā no savām publikācijām jūs esat izteicies, ka arī Latvijā tā ir visai izplatīta parādība, šajā ziņā esam līderos Eiropā. Kāpēc?
N. Sakss-Konstantinovs: Neapšaubāmi, mobings jeb, latviski, vienkārši ņirgāšanās ir viens no lielākajiem riska faktoriem pusaudža vecumā, kas var izraisīt daudzas problēmas – depresiju, trauksmi, narkotisko vielu lietošanu un diemžēl arī pašnāvības tieksmes. Par tik radikālu soli, paldies Dievam, gan izšķiras nedaudzi.
Un tomēr – kāpēc sabiedrībā saglabājas šādi totalitāras sabiedrības arhetipi? Padomju laikos runāja par vardarbību cietumos, par ārpusreglamenta attiecībām armijā, tā saukto ģedovščinu. Bet mēs taču jau gandrīz trīsdesmit gadus dzīvojam neatkarīgā valstī un demokrātiskā sabiedrībā, kur šādām parādībām it kā nebūtu vietas.
Uz šīm problēmām vajadzētu paraudzīties plašākā kontekstā. Padomju laikos Latvijā bija pats lielākais alkohola patēriņš starp visām savienotajām republikām, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Savukārt tagad Latvija un īpaši jau mūsu kaimiņvalsts Lietuva uz pasaules fona izceļas ar ļoti augstu pašnāvību skaitu. Kā to skaidrot? Visdrīzāk pie vainas būs vairāku ietekmju summa – vēsturiskā pieredze, kultūra, straujās pārmaiņas, kurām grūti piemēroties, arī klimata ietekme. Cilvēki joprojām pārāk aizraujas ar alkoholu. Mums, visticamāk, ir darīšana ar vairāku nelabvēlīgu faktoru summu, kas nejauši sakrituši tieši te – šajā vietā un šajā laikā.
Bet Baltijas valstis taču tiek uzskatītas par īpašu “veiksmes stāstu”. To mums saka pašmāju politiķi, mūs liela ārzemnieki, visādi eksperti un starptautiskās organizācijas…
Es savā darbā saskaros nevis ar abstraktiem makroekonomiskiem rādītājiem, bet gan ar dzīviem un ļoti konkrētiem cilvēkiem. Jā, pieļauju, ka dažs patiešām atrodas šajā “veiksmes stāstā”. Bet tikpat labi arī zinu – netrūkst cilvēku, kuri dzīvo īstā “neveiksmes stāstā”. Atšķirības mūsu sabiedrībā ir milzīgas. Runājot par bērnu garīgo veselību, ir pierādīts, ka kaitīga ir ne tik daudz nabadzība kā tāda, bet gan nevienlīdzības un netaisnības izjūta. Diemžēl mūsdienu Latvijai ļoti raksturīga tieši ienākumu un iespēju nevienlīdzība.
Bet jau pieminētais mobings ir pastāvējis vienmēr, it īpaši puišu starpā. Evolucionārie psihologi uzskata, ka noteiktos cilvēces attīstības posmos tam bijusi liela nozīme. Stiprākie dabūja vairāk ēdiena, lielāku cieņu, skaistākās sievietes. Parādība, kas savā veidā nonākusi līdz pat mūsu dienām. Tās izpausmes veidi var būt ļoti dažādi, tostarp arī samērā nevainīgi. Piemēram, klasē izveidojas hierarhija, kurai puikas labprātīgi pakļaujas. Pretēja galējība – psiholoģiska, fiziska, pat seksuāla pazemošana.
Īpašs stāsts ir internets, sociālie tīkli. Agrāk, ja par tevi ņirgājās klasē vai ciemā, vienmēr bija iespējams mainīt skolu, pārcelties uz citu dzīvesvietu. Sliktākajā gadījumā varēja pabeigt skolu – un tad gan prom! Lielā pilsētā varēja patverties pulciņos vai sporta komandās. Tagad tas vairs nav iespējams, sociālie tīkli seko līdzi cilvēkam. Rodas sajūta, ka ierakstītais tur paliks mūžīgi. Ir pusaudži, kuri pavada naktis pie telefona, sekojot komentāru plūsmai, ko par viņu raksta citi. Nesen pabiju vispasaules Bērnu psihiatrijas kongresā Vīnē, kur tika prezentēts ļoti interesants pētījums – negatīvo komentāru skaita korelācija ar griezumu rētām uz pusaudžu rokām. Jo vairāk šādu komentāru, jo vairāk rētu.
Graizot sev rokas, cilvēks sev sagādā reālas ciešanas, sāpes. Šeit mēs sastopamies ar specifisku emociju regulēšanas mehānismu. Garīgais pārdzīvojums, ciešanas ir tik lielas, ka cilvēks cenšas novērst no tām uzmanību ar fiziskām sāpēm. Katrā ziņā vecākiem, citiem tuviniekiem vajadzētu satraukties, ja viņi pamana šādas rētas.
Kādā publikācijā jūs rakstāt, ka “neiecietība un vardarbība ir mūsu sabiedrības iestrēgšana pusaudža vecumposmā”. Ko jūs ar to domājat?
Katram vecumam ir savi veidi, kā risināt problēmas. Zīdainis, lai pievērstu uzmanību savām vajadzībām, skaļi raud. Pusaudzis, kuram jau piemīt fizisks spēks, mēdz grūstīties, aizskart, pat sist. Savukārt pieaudzis cilvēks cenšas attiecības kārtot ar runāšanu. Tomēr mūsu sabiedrībā arī pieaugušo starpā nereti vērojama varbūt neliela, bet tomēr agresija. Sadzīvisks piemērs – veikalā, uz ielas, sabiedriskajā transportā cilvēki sagrūstās, un ļoti reti seko atvainošanās. Notiekošais brīžam atgādina starpbrīžus pusaudžu internātskolā. Līdzīgi agresīva ir arī, piemēram, mūsu auto vadīšanas kultūra.
Bet vai daļēji tas nav saistīts ar vēlmi aizliegt, ierobežot? Jūs pats kā piemēru esat minējis centienus skolās aizliegt iecienīto kendama spēli – jo skolotāji uzskata, ka tā bērni sevi varot savainot. Pavisam nesen cilvēki diskutēja par medību atļaušanu jauniešiem no sešpadsmit gadu vecuma. Daudzi bija pret, uzskatot, kas medības traumēšot pusaudžu psihi.
Aizliegumi un regulējami ir maksa par to, ka mūsu dzīve un sabiedrība kļūst aizvien sarežģītāka. Cita lieta, ka dažkārt ar aizliegumiem varbūt tiek iets par tālu, tāpēc parādās jaunas problēmas. Var pieminēt interesantu novērojumu – šizofrēnijas gadījumu skaits sabiedrībā paliek puslīdz nemainīgs, bet vienlaikus pieaug depresiju skaits, palielinās trauksmes līmenis. Viens no skaidrojumiem šai parādībai ir jebkuras agresijas tabuizēšana, padarīšana par nepieņemamu – vai tas būtu ass izteikums, ieraksts sociālajos tīklos, agresīvs skatiens, nemaz nerunājot par fizisku aizskārumu vai seksuālu uzmākšanos. Modernajam cilvēkam jābūt savaldīgam, nemitīgi “savāktam”.
Tas laikam attiecināms arī uz attiecību veidošanu. Mēģinājums uzsākt sarunu ar nepazīstamu meiteni uz ielas, komplimentu izteikšana, kas vēl pirms gadiem piecdesmit vismaz Eiropā būtu pavisam nevainīga rīcība, neliela “vaļība”, šodien jau var tik traktēta kā seksuāla uzmākšanās. Bet kā tad lai tagad puiši iepazīstas ar meitenēm?
Iespējams, ka daži aizliegumi ir gājuši pa priekšu laikam, pirms alternatīvu uzvedības modeļu parādīšanās. Pētījumi liecina, ka Eiropā, patiesībā visā Rietumu pasaulē jaunieši nodarbojas ar seksu mazāk nekā viņu vecāku un vecvecāku paaudzes. Viens no iemesliem – iepazīšanās ir pārceļojusi uz interneta vidi. Bet virtuālo kontaktu līdz reālam šķir krietns solis. Vai arī tāds vispār nenotiek.
Kā personības veidošanos iespaido tas, ka pedagogu vidū lielākā daļa ir sievietes? Jūs pats esat minējis pārsteidzošu faktu par skolu psihologiem – to vidū vīrieši ir vien 3%. Kur lai zēni meklē padomu?
Līdzīga aina, gan ne tik izteikta kā Latvijā, vērojama visā Eiropā. Problēma jau nav ne sievietēs, ne vīriešos, bet gan nesamērīgā disproporcijā. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc izglītības sistēma šobrīd ir izdevīgāka meitenēm, nevis zēniem. Viņas labāk mācās, vairāk iestājas augstskolās. Zēniem gluži dabiski ir grūtāk koncentrēties, viņiem biežāk piekar visādas birkas – hiperaktivitāte, uzmanības trūkuma sindroms, uzvedības traucējumi. Kā mainīt šo situāciju? Dzirdēti visdažādākie ieteikumi. Piemēram, ievērojot faktu, ka pusaudžu vecumā meitenes attīstās straujāk nekā zēni, vienā klasē vajadzētu mācīties dažāda vecuma bērniem.
Puikas varētu būt mazliet vecāki par meitenēm?
Tā ir viena iespēja. Bet pastāv arī tāda lieta kā dalītas zēnu un meiteņu skolas.
Vai tad modernajā Eiropā kaut kas tāds vēl pastāv?
Protams! Tikai tās ir ļoti privileģētas skolas, kurās var atļauties mācīties vai nu ļoti talantīgi, vai arī turīgu vecāku bērni. Patiesībā pedagogu disproporcijai ir daudz tālākas sekas, nekā pirmajā brīdī šķiet. Savā darbā “Pusaudžu resursu centrā” es nereti saskaros ar šādu situāciju – māte atved trīspadsmit četrpadsmit gadus vecu puiku ar problēmām. Izrādās, vecāki šķīrušies, mājās viņu audzina māte un vecāmāte, skolā visas skolotājas ir tikai sievietes, un arī speciālisti, pie kā vēršas, ir tikai sievietes. Apstākļi, kuros zēnam grūti izaugt par vīrieti. Visai izplatīta situācija mūsdienu Latvijā. Beigu beigās tas nav izdevīgi nevienam, zaudētājas būs abas puses. Ja zēni, kamēr tie aug, neredzēs vīriešus, tad sievietes viņos neieraudzīs vīriešus, kad šie zēni būs pieauguši.
Varbūt pie vainas ir pārprasts feminisms?
Runājot par dzimumu līdztiesību, manuprāt, bieži aizmirst vai varbūt pat apzināti ignorē apstākli, ka sieviete un vīrietis nav vienādi, ka viņi ir atšķirīgi jau savā būtībā. Nu kaut vai tāpēc, ka sievietes joprojām dzemdē bērnus. Savukārt vīrietis nenoliedzami ir fiziski spēcīgāks, to nosaka anatomija un fizioloģija. Tāpēc dzimumu līdztiesības jautājumu nevar risināt tikai ar mehāniskām, kvantitatīvām metodēm vien. Drīzāk vajadzētu tiekties uz vienādām iespējām un dzīves kvalitāti, nevis vienādu skaitu. Patlaban daudz runā par vardarbību pret sievieti. Tas, ka šī problēma tiek aktualizēta, neapšaubāmi ir pareizi! Vienlaikus vīrietis no sarunas tiek it kā izslēgts vai ieņem tikai varmākas lomu. Bet, ja paraugās statistikā, redzams, ka lielākā daļa cilvēku, kuri cieš no vardarbības, ir vīrieši. Tieši viņi neproporcionāli daudz kļūst par noziegumu upuriem, iekļūst kautiņos, mirst pāragrā nāvē. Tieši viņi sēž cietumos, kur vardarbība ir īpaši izplatīta. Manuprāt, sabiedrības interesēs ir diskutēt par vardarbības problēmu kopumā. Arī pati feminisma kustība mainās. Es pats sevi pieskaitītu pie tā sauktajiem trešā viļņa feministiem, kuri uzskata, ka sievietei ir labi, pat izdevīgi būt skaistai, dabiskai, pievilcīgai, sievišķīgai. Veids, kā viņa var izmantot savus dabiskos resursus, lai iegūtu papildu ievērību, ietekmi, varu, arī materiālo labklājību. Bet vīrietis tad šādu sievieti dažādi lutina, apgādā, aprūpē viņu un kopīgi radītos bērnus. Un tajā nav nekā nosodāma.
Bet arī vīriešiem ir savi ieroči – brašums, iznesība, spēks.
Taisnība, bet tieši sieviete, ja vēlas, var izmantot savus resursus, lai iegūtu, nosacīti runājot, partneri no “augstākas stratas” jeb “augstākas kārtas” – izglītotu, nodrošinātu, slavenu. Patiesībā tas ir izdevīgi arī vīrietim, un šādas savienības labi darbojas. Pretējais modelis gan laikam īsti ne – ir maz ietekmīgu, turīgu vīriešu, kuriem blakus nebūtu sieviete, savukārt daudzas sievietes no “augstākas stratas” – politiķes, uzņēmumu vadītājas, pazīstamas mākslinieces – biežāk redzamas bez partneriem.
Esmu viens no tiem, kurš sekoja līdzi Andra Kiviča un viņa draudzenes gaitām. Atklāti sakot, mani gan vadīja nevis ziņkāre, kas notiek ar viņiem, bet gan mēģinājums saprast – kāpēc cilvēkiem viņi šķiet interesanti. Kā domājat jūs – kāpēc?
Viens no skaidrojumiem – viņi ir slaveni. Ļaudis interesējas par bagātiem, ietekmīgiem, talantīgiem vai vienkārši slaveniem cilvēkiem. Īpaši svarīgi tas ir jauniešiem, turklāt visos laikos un visās kultūrās. Antīkajā pasaulē puikas gribēja līdzināties eposu varoņiem, kristietība atnesa svēto kultu. Šodien šo nišu aizņem slaveni sportisti, šovbiznesa zvaigznes. Tā ir dabiska, cilvēciska un sevišķi jau pusaudziska vēlme – salīdzināt sevi ar slavenībām, redzēt viņos piemēru, pašam mēģināt tiekties uz augšu.
Bet vai tas dažkārt nerada diskomfortu? Jo visi puikas tāpat nekļūs par Porziņģiem, visas meitenes nesāks līdzināties modelēm.
Tas var notikt tad, ja jaunietim jau ir cita rakstura grūtības. Bet citādi – mēģinājums līdzināties elkiem pārsvarā tieši mobilizē, nostiprina raksturu, attīsta spēju būt drošam par sevi, kaldina vēlmi dzīvē kaut ko sasniegt.
Interneta ziņu portālos regulāri redzu virsrakstus “Sabiedrībā pazīstami cilvēki publicē savas nedēļas nogales fotogrāfijas”. Kur rodas šī vēlme nemitīgi izrādīties?
Vēlēšanās atgādināt par sevi, atstāt aiz sevis pēdas bijusi vienmēr. Tātad par mani zina, manai dzīvei bijusi vērtība. Starpība vien tā, ka modernās tehnoloģijas devušas iespēju ikvienam sevi izrādīt burtiski visai pasaulei.
Manas bērnības laikā ne visās mājās bija ievilkts telefons, tagad ar viedtālruņa palīdzību varam sazvanīt burtiski vai jebkuru cilvēku uz planētas. Vai nemitīgā sasniedzamība mūs ir mainījusi?
Mēs vēl nevaram pilnībā saprast un novērtēt tehnoloģiju ietekmi uz cilvēku, tam ir nepieciešama laika distance. Neapšaubāmi tehnoloģijas palīdz cilvēkam, taču tām ir arī ēnas puses. Piemēram, dažiem pusaudžiem ir tik lielas bailes izkrist no aprites, ka viņi ceļas nakts vidū un pārbauda, ko par viņiem raksta sociālajos tīklos. Bet ja vecāki mēģina kaut vai uz vienu dienu atņemt telefonu, tad norisinās visīstākā traģēdija!
Lielais jautājums – vai tehnoloģijas ir darījušas cilvēku laimīgu? Varbūt pagātnē cilvēki jutās laimīgāki? Piemēram, pirmajos Ulmaņlaikos? Vismaz tāds iespaids rodas, runājot ar cilvēkiem, lasot grāmatas.
Mums ir grūti saprast, ko agrāk saprata ar jēdzienu “laime”. Šis jēdziens mūsdienu izpratnē ir samērā nesens kultūras fenomens. Senāk cilvēki vairāk centās nodzīvot labu, krietnu dzīvi. Mēģinājumi vienmēr un visur justies “laimīgam”, manuprāt, ir neapzināti centieni atgriezties bezrūpīgajā bērnībā. Bet pieaudzis cilvēks saprot, ka dzīve ir sarežģījumu pilna. Ka būs slimības, bēdas un beigu beigās arī nāve. Starp citu, tieši pusaudža vecumā arī parādās personīgā mirstīguma apzināšanās. Reizēm vecāki ļoti satraucas, ja pusaudzis sāk runāt par nāvi. Bet parasti tas tikai liecina par briedumu, par to, ka bērns attīstās un pamazām kļūst pieaudzis. Ka viņš sāk saprast, ka dažas lietas dzīvē ir neatgriezeniskas.
Bet vai šādi atklāsmes brīži nepienāk arī citos dzīves posmos? Sešdesmitgadnieks taču labi apzinās, ka pat ar vislabāko veselību viņš pietiekami kvalitatīvi varēs dzīvot vēl labi ja divdesmit gadus. Un tad mēs sākam domāt par divdesmit sēņošanas vasarām, par grāmatu plauktu, kas droši vien paliks neizlasīts…
Šodien līdz ar nemitīgo dzīšanos pēc laimes nāves aspekts ir it kā izstumts no publiskās telpas. Uzdevums ir nodzīvot pēc iespējas ilgāk, par nāvi cenšas nerunāt, nepieminēt, it kā tās nebūtu. Saprotams, sabiedrībā, kur cilvēki nepārtraukti pārņemti ar veselīgu dzīvošanu, diētām un fitnesu, nāve ir “absolūts ļaunums”, izgāšanās un neveiksme. Bet patiesībā nāves apzināšanās nav nekas slikts, tā mobilizē iekšējos resursus un ļauj pilnvērtīgāk nodzīvot katru mums atvēlēto mūža dienu. Uz to tad arī, manuprāt, būtu vērts tiekties.
