Ceriņu mākoņi, ziedlapiņu lietus . Inga Pizāne 0
Dzejniece un žurnāliste Inga Pizāne (1986) dzimusi Krāslavā, šobrīd dzīvo Rīgā, bet ļoti daudz laika pavada dzimtajā pilsētā un sapņo pēc kāda laika tur atgriezties uz dzīvi.
Studējusi angļu valodas pedagoģiju Latvijas Universitātē, gadu studējusi apmaiņas programmā Zviedrijā, darbojusies kā Latgales vēstnese tūrisma kampaņas “Atklāj Latviju no jauna” gaitā. Apmeklējusi Dzejas meistardarbnīcas pie dzejniekiem Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža, kā arī Dramaturģijas pamatu īso kursu pie Laura Gundara un Jāņa Baloža. Pirmā dzejas publikācija: “Tu neesi sniegs” – Satori.lv un Satori vasaras avīzes pirmajā numurā. Bijušas publikācijas arī interneta portālos – ubisunt.lu.lv, kulturasdiena.lv un citos. Piedalījusies Dzejas dienu rīkošanā, kā arī vairākos dzejas lasījumos, kas notikuši Rakstniecības un mūzikas muzejā, Dzejas dienu un Balto nakšu ietvaros, Mazajā ģildē, Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, E. Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči”, kā arī Krāslavā. Teksta autore atsevišķām grupu “Framest” un “Lady’s Sweet” dziesmām.
– Kā tuvinieki uztver to, ka dzejojat?
– Nāku no ģimenes, kurā literatūra nekad nav bijis īpaši aktuāls temats, tomēr savu ceļu uz to esmu atradusi. Pirmā tīņu vecumā sāka dzejot māsa – tas mani aizrāva un iedvesmoja tik ļoti, ka sāku rakstīt arī pati. Viņai tā izrādījās tikai īsa aizraušanās, bet izskatās, ka es, visticamāk, dzejā esmu apmetusies uz dzīvi. Mana mamma pēc izglītības ir juriste, taču šobrīd aizraujas arī ar šūšanu, veidojot skaistus darbiņus no lina. Viņa tikai šogad jūlijā sākusi sevi apzināties kā dzejnieces mammu – to viņa man teica pēc mana dzejas lasījuma Krāslavā, kas viņai bija pirmā īstā sastapšanās ar manu dzeju. Māsa savukārt ir pirmā, kas izlasa visus manus dzejoļus. Viņa ir mans lielākais atbalsts arī dzejas lasījumos.
– Kas Krāslavā ir tāds, kā pietrūkst Rīgā?
– Rīga ir galvaspilsēta (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), bet Krāslava tieši tādās pašās nozīmēs man ir sirdspilsēta. Tur es jūtos tuvāk pati sev un dabai. Sēņoju, ogoju, braucu uz laukiem, ezeriem, eju pirtī. Kad prāts ir darba un mūsdienu tehnoloģiju nogurdināts, tad lauki un svaigs gaiss ir labākā atpūta.
– No apziņas “man patīk dzeja” līdz pārliecībai “es varu dzejot” ir diezgan liels solis. Kas palīdzēja, iedrošināja to spert?
– Kad sāku dzejot, par to īpaši nedomāju, bet ar laiku sapratu, ka vislabāk pasauli redzu un saprotu tieši caur rakstītu vārdu – gan lasot, gan rakstot. Pārliecību par sevi palīdzēja stiprināt un mani iedrošināja mans pirmais dzejas skolotājs – Jānis Rokpelnis. Dzejas meistardarbnīcā tiku tikai ar otro reizi, bet tad jutos ļoti pagodināta un priecīga. Tas noteikti bija mans atspēriena punkts, jo turpat sastapu arī dzejas konsultantu Aivaru Eipuru un dzejas skolotāju Ronaldu Briedi.
***
Ik vakaru es novelku no sevis pilsētu nost –
asfaltu, dūmus, putekļus,
skatienus, veikalus, ekrānus,
Un tikai tad es kļūstu
pa īstam skārienjūtīga,
un tikai tad uz manas ādas tavi glāsti dzimst.
Un es auklēju tos. Es pieradinu.
Un es ceru, ka tavi glāsti uz manas ādas
jūtas kā mājās.
***
Ceriņu mākoņi, ziedlapiņu lietus;
Meiteņu mežģīnēs kā zirnekļu tīklos
neveikli sapinas puiši –
viss skaisti, bet šis nav īstais brīdis
iegaumēt vienam otru.
Otrpus aizkariem katram ir sava dzīve –
tur vājums nav attaisnojums,
tur nejaušība nav liktenis,
tur katrs par sevi
pagalmos spēlē.
Tur izsisti logi,
tur aizkari vējā plīvo
kā gadiem aizmirsts līgavas plīvurs,
tur dārzā aug piparmētra, bet nav, kam piedāvāt tēju,
nav neviena, ar ko parunāt par dzīvi
otrpus aizkariem.
***
Tik neatgriezeniski un klusi,
Kā ziedlapiņas nobirst –
Tu man pieskāries…
Tik viegli un klusi,
Kā snieg aiz loga –
Mēs nedzirdējām,
Bet viss bija balts
no rīta.
Kā lietus, kas iesūcas zemē –
tik neatgriezeniski –
Tu man pieskāries –
tik kautrīgi un klusi,
kā pirmā vizbulīte aug,
baidoties tikt noplūkta,
pirms atveras…
***
Kad tālruņi
Par cilvēkiem viedāki kļūst…
Par ko gan mums sarunāties?
Vārdi līdz mums
vairs neaizplūst…
