Guna Roze: Ceļš uz Bābeli 6
Pirms gadiem desmit strādāju Latvijas Televīzijā un sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru veidoju ES finansētu raidījumu par nodarbinātības problēmām un aktualitātēm.
Galvenā problēma bija bezdarbs valstī, galvenā aktualitāte – iespēja strādāt ārzemēs, ko aktīvi propagandēja. Katrā raidījumā bija jāievieto video rullīši, kuru ideoloģisko zemtekstu īsi var pārstāstīt šādi. Ceļš uz labāku dzīvi ir gluds un daudzsološs. Galvenais, braucot uz “turieni”, ir ievērot ceļazīmes (likumus un piesardzību). Šī propaganda manā vairākus gadu desmitus ilgajā žurnālistes pieredzē ir vienīgais gadījums, kad jutos ļoti nelāgi, jo rīkojos pret savu pārliecību. Diemžēl biju mazākumā – pārējie raidījuma veidotāji tajā neredzēja nekā slikta, vienīgi lielisku iespēju dzīvot nodrošinātu – tātad cilvēka cienīgu – dzīvi. Man ir aizdomas, ka vēsturiski šī propaganda izrādīsies “pakts Nr. 2” – baltiem cimdiem un bez asins izliešanas pastrādāts, bet ne mazāk ļauns ilgtermiņa projekts. Tiem, kas redzēja tālāk par materiālo labklājību, jau toreiz bija skaidrs, uz kurieni ved šis ceļš. Uz vienādošanu.
Tagad, aprunājoties ar “laimes zemēs” padzīvojušajiem radiniekiem un tiekoties ar diasporas latviešiem, ir pilnīgi skaidrs, ka slepenais pakts darbojas pēc paredzētā plāna – Eiropa un Ziemeļvalstis strauji tuvojas Bābeles modelim. Liela daļa bērnu, kas dzimuši latviešu ģimenēs Anglijā, Īrijā, Skotijā vai jebkur citur, nelabprāt runā latviski pat tad, ja mājās saziņas valoda ir latviešu valoda. Ir prieks par katru izņēmumu, bet vai izņēmumi ilgtermiņā spēs saglabāt dzīvu latviešu valodu? Acīmredzot “pakts Nr. 2” ir izskaitļojis, ka nevarēs.
Jūnijā, tiekoties ar latviešiem Islandē, dzirdēju jaunu, manuprāt, šausminošu terminu – bezvalodīgie, kas attiecas uz visu nacionalitāšu viesstrādniekiem. Bezvalodīgie rodas viesstrādnieku komūnās, kur augstākā vērtība ir labi pelnīt un piektdienās “atlaist”. Tur dzimst bērni, kas, protams, aug vietējā vidē: iet islandiešu (angļu vai norvēģu – vienalga) bērnudārzos un vēlāk skolās, bet mājās latviešu (lietuviešu, poļu vai krievu – vienalga) valoda aprobežojas ar “ko šodien ēdīsim un ko rīt vilksim mugurā”. Šo bērnu vecāki pat nepūlas iemācīties vietējo valodu, jo viņu plānos nav te nodzīvot mūžu. Viņi te (Islandē, Anglijā vai Norvēģijā – vienalga kur) ir “pagaidām”. Diemžēl šis “pagaidām” ļoti bieži ievelkas līdz, skat, – bērniem, kas izrauti no skolas sola Latvijā, jākārto beigšanas eksāmeni citā valstī. Ļoti lojālā Islande vēl nesen darīja visu iespējamo, lai šiem bērniem palīdzētu. Sak, ja cilvēks nespēj izteikties mūsu grūtajā valodā, algosim tulku, lai liek eksāmenu dzimtajā. Jau pēc pāris gadiem šie tulki atzina, ka tā ir lieka valsts naudas izšķērdēšana, jo šie bērni nespēj izteikties arī latviski (poliski, lietuviski, igauniski – vienalga). Un nosauca šo slāni šermuļus uzdzenošajā vārdā – bezvalodīgie. Ceļš uz vienādošanu – uz Bābeli – patiešām bijis drošs. Ir noticis paktā plānotais – dzimtās valodas vārdu krājums ir sašaurinājies līdz iztikas minimumam, bet dzīvesvietas valoda joprojām ir svešvaloda.
Cita situācija ir ārvalstīs dzimušajiem bērniem. Viņi runā, domā, draudzējas un internetā sazinās vietējā valodā. Trīs dēlu mamma, kas Islandē dzīvo jau 20 gadus, ir precējusies ar islandieti, strādā prestižu darbu un noteikti nav pielīdzināma viesstrādniekiem komūnās, teica: “Biju pārliecināta, ka manā ģimenē tā nenotiks, un esmu darījusi visu iespējamo, lai bērni vismaz ar mani runātu latviski, bet vide ir stiprāka.”
Svētdien biju Skolēnu dziesmu svētku noslēguma koncertā, kur dziedāja arī diasporas bērni. Gājienā gāja un skatītāju rindās bija tie paši Norvēģijas latvieši, ko maijā satiku Bergenā. Klausoties bērnu folkloras kopu aizrautīgos dziedājumus un piedzīvojot, kā kopkoris pieprasa trešo reizi dziedāt “Pērkons. Saule. Daugava”, galvu pacēla cerība, ka mēs – latvieši – patiešām esam stipra “nezāle”. Ka izņēmumi bezvalodīgo masā neļaus piepildīties pakta Nr. 2 ilgtermiņa plānam – latvieši nevienādosies. Mēs – latvieši Latvijā – šim mērķim varam izmantot to pašu ES naudu, kas savulaik bruģēja ceļu uz Bābeli.
