Ceļabiedros ar dievturiem 1
“Mums vajadzētu vairāk atgriezties pie savas tautas tradicionālās dzīvesziņas un nacionālās reliģijas, ko pirmskara Latvijā popularizēja Ernests Brastiņš un citi dievturi,” uzskata ” LA” lasītājs V. Strautmanis. Viņš vaicā, vai dievturi arī tagad ir oficiāli reģistrēta organizācija.
Nevis draudzes, bet saimes
“Jā, jau drīz pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas dievturu sadraudze reģistrējās kā E. Brastiņa ideju turpinātāja, un tā ir reliģiska organizācija,” atbild Latvijas Dievturu sadraudzes valdes priekšsēdētājs Andrejs Broks. Dievturu garīgais vadītājs ir dižvadonis Valdis Celms. Sadraudzē ir 13 atsevišķas saimes, kas darbojas patstāvīgi, bet sadraudzes valde gādā par koordināciju un informācijas apmaiņu.
Ivo Rubīns, kurš pārstāv vienu no dievturu saimēm un ir arī Latviešu nacionālistu kluba biedrs, uzsver, ka sastop arvien vairāk jauniešu, kurus interesē identitātes meklējumi – gan tautisko deju un folkloras vakaros, gan piedaloties seno cīņu kopās:
“Visas šīs kopas vieno senā latviskā dzīvesziņa. Katrai paaudzei ir savas intereses, un jāspēj tām piemēroties. Mēs, nacionālistu kluba dalībnieki, lielākā daļa esam arī Dievturu sadraudzē, un mūs visvairāk piesaista praktiskā darbošanās. Mēs kopā dziedam, rīkojam gadskārtu svētku svinības.”
Ivo ar prieku stāsta par Lāčplēša dienas lāpu gājienu, jo ir līdzdalīgs šīs tradīcijas iedzīvināšanā: “11. novembrī darbojamies kopā ar vīru kopu “Vilki”. Atceros, ka pirmajos gados, kad devāmies lāpu gājienā no Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim un pēc tam uz 11. novembra krastmalu, bijām vien desmit divdesmit cilvēki, bet tagad gājienā iet vairāki simti.”
Viņš atgādina, ka Lāčplēša dienas tradīcijas pieminēt kritušos karavīrus sasaucas ar veļu laika tradīcijām – pieminēt, godināt senčus, dedzināt svecītes: “Lāčplēša diena labi sasaucas ar sajūtu, ko rada daba – ir rimts miers, mums jādomā par kādreiz bijušo. Mēs meklējam pieredzi, atbalsta punktus, un Lāčplēša diena ir šāds atskaites punkts, kas var dot arī norādi, kā mūsdienu problēmas risināt. Var būt, ka daudzos gadījumos neesam pietiekami uzstājīgi, apņēmīgi, lai tiešām kaut ko valstī mainītu.”
Reliģija un politika
Dievturība ir latviešu garīgā satversme, kura ietver dievestību, pasaules redzējuma filozofisko un tikumisko modeli, kas izpaužas dzīvesziņā, kultūrvēsturiskā atmiņā, godu, gadskārtu un sadzīves tradīcijās, – tā dievturības būtību izteic Andrejs Broks. Ivo Rubīns uzskata, ka cilvēki, vēloties izprast, kas ir dievturi, mēģina vadīties no tradicionālajiem priekšstatiem par reliģijām. Taču dievturībā ticības elements ir mazāks nekā tradicionālajās reliģijās, saka Ivo, tas ir balstīts pārliecībā un zināšanās. Tie, kas mēģina dievturībā saskatīt tradicionālu reliģisku organizāciju, neizprot, kas tajā notiek un kāpēc.
“Dievturība vienlīdz piederīga divām sfērām – reliģiju pasaulei un nacionālismam, t. i., politiskajai ideoloģijai, un šī divkāršā piederība nodrošina tai īpatnu vietu Latvijas sociālajā un reliģiskajā vēsturē,” skaidro reliģiju pētniece Agita Misāne.
Viņa teic, ka dievturība ir reliģiska atbilde uz jautājumiem par etnisko latviešu vietu Latvijas valstī, latviskās identitātes raksturu un tās reliģisko dimensiju, pamatnācijas atbildību par valstī notiekošajiem procesiem, latviešu attieksmi pret minoritātēm un attiecībām ar tām un iespēju visu šo attiecību kopumu formalizēt un leģitimēt ne tikai politiskā, bet arī reliģiskā līmenī.
Dievturības būtību ļoti emocionāli izteicis kādreizējais Latvijas Dievturu sadraudzes virsvadītājs, nu jau aizsaulē aizgājušais Romans Pussars, uzsverot, ka tajā var atrast visus latviešu gara celtnes galvenos reliģiskos balstus: “Visupirms jau šajā pasaulē jāuztur latviešu tautas fizisko un garīgo spēku kopums – tās dzīves spēja, kas ir izaugusi gadu tūkstošos un ko mums ir piešķīris Baltais Tēvs – latvju Dievs.
Visa latviešu tautas patība un, kā mēs sakām – identitāte ir iesakņojusies mūsu senajās un joprojām dzīvajās tautas garamantās: latvju dainās un citos folkloras veidos, kā arī svētku, godību, sadzīves un citās tradīcijās.”
Apvieno “Zaltis”
Gan dzīvesziņas skolas nodarbībās, gan vasaras nometnēs un citur dievturi izplata savas idejas un atrod arvien vairāk domubiedru, stāsta A. Broks:
“Arvien vairāk mūsu pārstāvji tiek uzaicināti uz dažādām lekcijām, semināriem, un secinām, ka ļoti daudzi cilvēki nonākuši pie atziņām par latvisko dzīvesziņu nevis caur dievturību, bet caur savu profesionālo darbību. Piemēram, pirtnieki ir atraduši, ka dainās daudzas lietas pateiktas par pirti konkrētā veidā.”
“Lauku ceļotāja” pasākumos viņš ir stāstījis par latviskajām zīmēm un tradīcijām, būvniecību. Tie lauku tūrismā ir būtiski elementi, lai piesaistītu viesus, it īpaši tos, kas brauc no citurienes. Jo, šeit ieradies, ārzemnieks grib apskatīt ne jau to, ko var ieraudzīt pats savā zemē, bet gan iepazīt tieši mums raksturīgo. “Cilvēki ir sapratuši, ka viņiem ir vajadzīga izpratne par savu identitāti, ar to viņi var iziet pasaulē un pat pelnīt naudu, secinājis Andrejs. Mūsu etnogrāfiskajā mantojumā – rotās, apģērbos, mājokļos – izpaužas unikāls skaistuma un lietderības apvienojums.
Šogad janvārī ir dibināts latviskās dzīvesziņas centrs “Zaltis” – apvienība, kurā ir Latvijas Dievturu sadraudze, Folkloras biedrība, Folkloras informācijas centrs, biedrība “Lauku pirtnieki” un citas nacionālo tradīciju organizācijas, kam mērķis ir sadarboties. Vasarā kopā ar Trikātas pašvaldību notika “Baltu krivule” – starptautiska baltu garīgo kopienu sapulce, kurā piedalījās viesi no Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas. (Vārds “krivule” nozīmē sapulci, bet krivulis bija seno cilšu priestera krīva svēts amata zizlis, spieķis.) Šis domu apmaiņas un tradīciju kopšanas pasākums notika ar vadmotīvu, ka baltu tautas vieno dzīves telpa – Baltijas jūra un zeme, kopīgie vēsturiskie likteņi un kultūru tuvība, dzīvesziņa, dievības, tradīcijas. Un ka mēs pastāvēsim kā tauta, vien paliekot uzticīgi paši sev un savam garīgajam ceļam pasaulē.
Viedoklis
“Jāprot būt oriģināliem,” atgādina rakstniece un LU maģistrante Eva Mārtuža: ”Zinot, ka etniskās reliģijas ir tautu garīgais pamats un nemateriālā kultūras mantojuma pamats, ka UNESCO konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kas stājusies spēkā 2006. gada 20. aprīlī, aizsargā etniskās reliģijas, to piederību konkrētai zemei, tautai, valodai, pasaules izpratnei un tradīcijai, zinot, ka 20. gadsimta 20. gados Ernests Brastiņš un Kārlis Bregžis, izmantojot etnogrāfiskas liecības par latviešu mitoloģiju un pamatojot teorētiski, formulēja latviešu nacionālo reliģiju dievturību, zinot daudzu zinātnieku pētījumus Latvijā, Lietuvā, ASV, Francijā un citur pasaulē līdz 21. gs. par latviešu, lietuviešu – baltu – garīgo pieredzi, zinot, ka Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte orientējas uz reliģiju zinātni, respektējot daudzo reliģiju klātbūtni mūsdienu Eiropā, un ir atvērta jauniem pieteikumiem un pētījumiem,
es tomēr nesaprotu, kāpēc Latvijas Universitātē Teoloģijas fakultāte latvju dainās esošo vissenākā Dieva filosofiju nemāca atsevišķā studiju priekšmetā. Arī dievturība tiek pieminēta vien dažos teikumos it kā starp citu. Ļoti žēl, ka netiek turpināta ievērojamā zinātnieka Haralda Biezā tradīcija.
Ir pienācis brīdis, kad latvietis vairs negrib būt kā ar asfalta rulli noblietēts, novienādots pelēkums. Mēs esam un mums jāprot būt unikāliem, vienreizējiem, absolūti oriģināliem. Kas mūs, latviešus, padara ar citiem nesalīdzināmus? Tikai un vienīgi senbaltu kultūra, kas joprojām un, paldies Dievam, manifestējas Vispārējos dziesmu un deju svētkos, skan teicēju dziesmās un folkloras kolektīvu dzīvīgumā. Otrs mūsu unikalitātes izpausmes veids ir Dieva filosofija, kas pausta latviešu tautasdziesmās. Dievturi šo zināšanu tur augstu, un es ar patiesu mīlestību pret savu tautu lūdzu: esi latvietis, tu sevī nes ļoti senu zināšanu, tavs labestīgais Dievs, kas tevī dziļi, dziļi dus, tevi izceļ kā ozolu citu koku vidū. Un, tāpat kā balsojot pret svešas valodas politisku uzbrukumu tavai vienreizībai, tā vienmēr un visur esi ar savas zemes Dievu, nevis citzemju saldajiem integrācijas solījumiem!”
