Egils Līcītis: Savickim Latvijā vajadzētu justies kā saimniekam 73
Kopš “Lauku Avīzes” laikiem mūsu žurnālisti aizvien dodas uz zemēm runāties ar pašvaldībniekiem, tautskolotājiem, zemniekiem. Ceļš papriekšu ved nevis pie kurnētājiem, kušetes filozofiem un dīvānā brīkšķīšus laidējiem, bet pie pieredzējušām izcilībām un enerģiskākajiem no jaunajiem, kuriem dzīvē ir sasniegumi. Viņi ir dažādi cilvēki. Atkarībā no garīgā kāds sadod valdībai pa ribām, cits neliekas ne zinis, kas notiek Rīgā. Bet vienā iezīmē sekmīgie, priekšzīmīgie lauku darbinieki sastopas vienādi. Viņi neatzīst Kopernika mācību. Kā krietni, iecirtīgi kristieši paliek pie sava – es esmu Zeme, ap kuru viss griežas un piekārtots. Tā ir pašpaļāvība, cik ar saviem spēkiem izdarīs, cik ar paša galvu izdomās, tik arī būs. Nav ko pārcelt vainu uz Sauli, Mēnesi, zvaigznēm, zodiaka zīmēm un citām planētām, ka tās ne tā sastājušās, ne tā spīdējušas. Lūk, tāda drošības politika, veidojot pašu nākotni.
No otras puses, daļā tautiešu ir čupošanās ap nostāju, ka cits vainīgs, ka man slikti iet. Daudzi stieg tajā, ko agrāk sauca par komandu administratīvo sistēmu. Neizdodas sevi pārvarēt un izbrist no staignāja, kur kāds, vienalga, valdība vai grosmutere, pateiks priekšā, ko darīt, vai aiz ausīm izvilks no muklāja. Diemžēl kolhozi likvidēti, kolektivizācija tālēs zilajās, tagad savai dzīvei katrs pats priekšsēdētājs.
Bet par aktīvo un miegaino cilvēku klātbūtni mūsu valstī un par katram doto izvēli stāstu viena iemesla dēļ. Man ķērās pie sirds latvieša Artūra Irbes teiktais, ka šodien ir jānostājas vienā vai otrā pusē. Nevar izlikties, ka nekas nenotiek. Atgādinu, Irbe ņēma vārdu Dukuru ģimenes aizstāvībai no bēdīgi slavenā Jura Savicka, kurš lēja kā ūdensvads pēc skeletonistu pilsoniskās drosmes uzdrīkstēties kritizēt Krieviju par krāpšanos ar dopingu. Šonedēļ Krievijā atzīmēja “ģeņ čekista”, kas laikam gan lika VDK apakšpulkvedim (kāds pēc činas uzkalpojies Savickis) izpausties ar jēlām irgām – kurš tādus Dukurus Latvijā pazīstot, vai paši nav sazāļoti. Nav jau pirmais bravūrīgā gāzinieka mēģinājums presēt patriotus vai, aizstāvot Krieviju, aizskart Latviju. Latviešiem tas liek norīt krupi, izdzert rūgtas vērmeles malku, noslaucīties piedurknē – un staigāt vien tālāk. Līdz atnāk tāds Irbe, izvēlējies, kurā pusē nostāties. Bijušajiem čekistiem mūsdienu Latvijā vajadzētu klusiņām savā migā barot akvārija zivtiņas, krāt pastmarkas, nevis justies par dzīves saimniekiem un būt svētākiem par galdnieka dēlu no Jeruzalemes, pamācot, kas ir pareizi un kas nav. Varbūt arī nav pārmēru biezā slānī latviešu, kas slacīti ar vazelīnu, toties lielā skaitā to, kuri devuši priekšroku saldas dusas pozīcijai. Pirmām kārtām pilsonisko miegu var attiecināt uz tā sauktajiem latviskajiem politiķiem. Nujā, čekista tiešā runa lika saviebties, bet es neko neredzēju, nedzirdēju un nekā nereaģēšu. Neesmu jau Zeme, ap kuru viss griežas. Un vēl ir politiķi, kuri sildījušies miljonāra dinamieša sevišķas labvēlības ložā, kamdēļ jāsarūk pavisam melniem un maziņiem. Tāpēc čekistiem Latvijā ir dots bezgalīgs dzīvības spēks, kāds laikam gan visās citās valstīs puspulkvežiem ņemts. Tāpēc okupācijas varas represīvās iestādes darboņiem it kā ne akmentiņš kurpē nav iebiris un nekas neberž, lai uzstātos par “viedokļu līderiem”. Šādā mikroklimatā klusējošais latvietis klausās un štuko – pag, to taču Savickis pareizi pateica, ka skeletonisti trasē brauc ar galvu uz leju. Pag, čekists apšaubīja – diez vai tā bij, ka Latviju 1940. gadā okupēja. Pag, viņš vienmēr saka, ka viss labais un skaistais ir aiz Zilupes līdz Urāliem. Un tad latvietis, kura mīļākie gabali ir “Aijā, Ancīt, aijā” un “Pele brauc, rati čīkst”, aizver actiņas, ieritinās sienmalī un saldi čuč. Vai nu galu galā nav vienalga, kurš teiks galavārdu.
