Čehova kokteilis mūsdienu mērcē jeb “Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks” 0
Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvojusi aktiera un režisora Gundara Silakaktiņa iestudētā amerikāņu dramaturga Kristofera Durenga komēdija “Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks”. Godalgām bagātā luga, kas pirmizrādi piedzīvojusi nesen, Brodvejā, 2012. gadā, ir Antona Čehova darbu motīvos balstīta ekscentrisku raksturu komēdija – no klasiķa darbiem tā aizguvusi gan varoņu vārdus, gan sižetiskus motīvus, un, protams, norisinās ķiršu dārzā.
“Kādā Amerikas mazpilsētā, skaistā, bet nolaistā savrupnamā, visu savu mūžu dzīvo brālis un māsa, vārdā Vaņa un Soņa. Viņiem šos dīvainos vārdus devuši vecāki – profesori, kuri dievina Čehovu,” izrādes režisors Gundars Silakaktiņš atklāj izrādes satura pieturas punktus.
“Soņa ir mūžīgi nelaimīga, viņa uz dzīvi vairs nespēj paskatīties bez rūgtuma un aizvainojuma. Vaņa ir vairāk vai mazāk samierinājies ar likteni. Viņi abi izklaidējas, citējot Čehovu, strīdoties un lūkojoties uz ezeru. Kad negaidīti ierodas viņu māsa Maša, kura ir veiksmīga un bagāta kinozvaigzne ar savu jauno mīļāko Spaiku, viss sagriežas kājām gaisā un abi pusmūža cilvēki ir nostādīti kādas grūtas izvēles priekšā. Šajos notikumos ar prieku aktīvi iesaistās apkopēja un pareģe Kasandra, kura spēj paredzēt nākotni, bet kuru, tāpat kā viņas vārdamāsu Trojas valdnieka meitu, neviens īsti neņem par pilnu.”
K. Durengs lugas varoņus nomitinājis Amerikā, taču režisors uzskata, ka ģimenes savstarpējās attiecības, mīlestības trūkums, vientulība, vecums un egoisms visās valodās un valstīs ir vienādi aktuāli. “Lugas intonācija ir gaiša, asprātīga, gudra, nedaudz absurda,” teic G. Silakaktiņš. “Luga nav parasta situāciju komēdija, tā ir ļoti “čehoviska” ne tikai tās acīm redzamās atsauces dēļ nosaukumā (Tēvocis Vaņa, Soņa un Maša ir varoņi no dažādām Čehova lugām), bet arī pēc uzbūves – varoņi daudz runā un joko, bet ne jau tāpēc, lai atklātos, bet gan lai noslēptos.”
Pērn režisors G. Silakaktiņš kā režisors debitēja Dailes teātrī, iestudējot Pītera Stroena melno komēdiju “Kauli”. Režisors teic – abas viņa Dailes teātrī iestudētās lugas spēlējoties ar atsaucēm un citātiem. “Kaulu” gadījumā tās bijušas atsauces uz “film noir” žanra klasiku, bet šajā iestudējumā atsauču avots esot dramaturgs Antons Čehovs un teātra pasaule. “”Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks” nav melnā komēdija, es to drīzāk sauktu par ekscentrisku raksturu komēdiju. Nav nepieciešams pārzināt Čehova lugas, lai saprastu stāstu un justu līdzi tā varoņiem. Protams, ka zinātājam būs savi papildus ieguvumi,” bilst režisors.
Lugas pirmiestudējumā Brodvejā uz skatuves kāpa patiesi zvaigžņots aktieru sastāvs, tostarp Holivudas kinozvaigzne Sigurnija Vīvere un Kristīne Nīlsena. Dailes teātra versijā uz skatuves redzēsim Mirdzu Martinsoni, Pēteri Gaudiņu, Akvelīnu Līvmani un Marīnu Janaus. Režisors norāda, ka viens no iemesliem, kādēļ izvēlējies šo lugu, bijusi vēlme strādāt ar citas paaudzes aktieriem. Līdzās pieredzējušiem kolēģiem izrādē piedalās arī jaunās paaudzes aktieri Kaspars Zāle un Inita Dzelme.
Bet ar izrādes scenogrāfu Ventu Vīnbergu, gaismu mākslinieku Hariju Zālīti un skaņu režisoru Edgaru Skrāģi režisors ir “cīņu biedri jau ceturtajā iestudējumā”. Izrādes kostīmus veido kostīmu māksliniece, režisora dzīvesbiedre Jurate Silakaktiņa. “Protams, ka izrādi veido dažādas sastāvdaļas – scenogrāfija, gaismas, mūzika, aktierdarbi un arī kostīmi. Tās visas ir vienlīdz nozīmīgas. Par spīti izrādes centrālajam notikumam, kas ir masku balle, kostīmu māksliniece šoreiz ir diezgan ierobežota, jo autors tālākai sižeta attīstībai pieprasa ļoti konkrētus, zināmus kostīmus. Piemēram, Disneja Sniegbaltīti un viņas septiņus rūķīšus. Ar Jurati kopā strādāt vienmēr ir viegli un ne tikai man, viņas vīram. Šo materiālu mēs izjūtam līdzīgi, tomēr tas neizslēdz diskusijas,” teic G. Silakaktiņš.
Jautāts, kādu skatītāju viņš redz izrādē, režisors teic – būs skatītāji, kuri varēs vienkārši izklaidēties un pasmieties, bet varbūt kāds pat apraudāsies. “Šis nenoliedzami ir gudrs stāsts – komisks un traģisks vienlaikus.”
