Briesmonis ar vājībām. Leģendārajam valstsvīram Vinstonam Čērčilam – 139 1
Dzimis balles laikā
Pilnā vārdā Vinstons Leonards Spensers Čērčils (1874–1965), Lielbritānijas premjerministrs 1940.–1945. un 1951.–1955. gadā, cēlies no dižciltīgās hercogu Malboro dzimtas. Viņš piedzima Rendolfa Čērčila un amerikāņu miljonāra meitas Dženijas Džeromas ģimenē septītajā grūtniecības mēnesī lielas balles laikā Blenheimas pilī, istabiņā, kas bija pārvērsta dāmu ģērbtuvē, uz lielā kaudzē sasviestu mēteļu kaudzes. Viņa mātei, neraugoties uz augsto statusu, visu viņas atlikušo mūžu allaž pārmeta šīs pāragrās dzemdības, jo viņa nekādā gadījumā nebija vēlējusies palaist garām iespēju pabūt attiecīgajā ballē, nerēķinoties ar iespēju, ka varētu notikt tas, kas arī notika.
Šokētā hercogiene Malboro, Vinstona vecmāmiņa, viņa piedzimšanas vakarā izteikusies šādi: “Es pati esmu laidusi pasaulē gūzmu bērnu. Viņiem visiem bija lieliskas balss dotības. Taču šādu balsi man vēl nav nācies dzirdēt.” Tobrīd neviens nespēja iedomāties, ka nākotnē šā klaigātāja balsī ieklausīsies visi sava laika pasaules ietekmīgākie politiķi.
Rudmatainais, neparasti daudz klaigājošais un ļoti vitālais zēns auga veselīgs. Tikko iemācījies runāt, viņš jau pļāpāja bez mitas, lai gan kopš mazotnes izteikti stostījās un šļupstēja.
Foto – Vinstons bērnībā bija liels pļāpa.
Skolā viņš mācījās ļoti vāji. Skolotāji, guvernantes un tēvs viņu uzskatīja par neapdāvinātu un neglābjami aprobežotu. Vinstons neko nesaprata matemātikā, nespēja apgūt klasiskās valodas. Toties viņš bija izteikti ietiepīgs, pašpārliecināts, augstprātīgs un apveltīts ar lielisku atmiņu.
Pēc sākumskolas Vinstonam Čērčilam bija paredzēts turpināt mācības Ītonā, taču vecāki, baidoties, ka viņš nespēs izturēt attiecīgo slodzi, nosūtīja viņu uz citu skolu Herovā. Tajā arī mācījās dižciltīgo ģimeņu atvases, tikai prasības bija ievērojami zemākas. Vinstona tēvs gribēja, lai dēls kļūst par juristu, taču atvases nesekmība piespieda atteikties no šā plāna. Reiz, vērojot, kā Vinstons un viņa jaunākais brālis spēlējas ar alvas zaldātiņiem, tēvs jautājis vecākajam dēlam, par ko viņš vēlētos kļūt, un saņēmis atbildi: “Par karavīru, protams.”
Militārās idejas un Kubas cigāri
1893. gadā Vinstons Čērčils iestājās karaskolā Sendhērstā, un tad arī tikai ar trešo piegājienu, un ne jau kājniekos, kur bija nepieciešamas nopietnas zināšanas, bet gan kavalērijā. Mācību laikā Vinstons apņēmīgi nodarbojās ar jāšanu, spēlēja polo un ticēja, ka spēs kļūt par diženu karavadoni, gluži kā viņa leģendārais priekštecis hercogs Džons Malboro. Vienīgais, kas viņu tajā laikā satrauca, bija tas, ka pasaulē nenotika vērienīgu karu, kuros viņš varētu sevi izpaust. Uzzinājis par spāņu-amerikāņu karu par Kubas salu, Vinstons noformēja atvaļinājumu un devās pāri okeānam. Savas pirmās militārās kampaņas rezultātā viņš izpelnījās spāņu medaļu par līdzdalību kaujas darbībās.
Šeit pirmo reizi Čērčils iemēģina roku arī žurnālistikā. Viņš izdevumam London Daily Telegraph piedāvā savus kara korespondenta pakalpojumus “no karadarbības vietas”, tos pieņem, publicē piecus viņa rakstus, nosakot honorāru – piecas sterliņu mārciņas par vienu rakstu. Tā arī sākās Čērčila rakstnieka karjera.
Aptuveni mēnesi ilgā “komandējuma” laikā Kubā Čērčils iemantoja arī atkarību no cigāriem un no spāņiem pārņēma siestas jeb pēcpusdienas miega tradīciju. No šīm abām lietām – vēlāk vēl nāca klāt arī krietns daudzums viskija – Čērčils neatteicās teju vai līdz sava mūža pēdējām dienām.
Drīz pēc notikumiem Kubā huzāru pulku, kurā dienēja Vinstons Čērčils, pārcēla uz Indiju. Tur viņš pierunāja paņemt viņu ekspedīcijā, kuru nosūtīja vienas no valsts ziemeļaustrumu robežas cilts sacelšanās apspiešanai netālu no Malakandas kalnu pārejas. Šā pasākuma iespaidā Čērčils uzrakstīja romānu par tautas cīņu pret diktatorisko režīmu, taču pirmās kritiskās atsauksmes ievērojami mazināja viņa kvēli kļūt par romānu rakstītāju.
Viņš palika uzticīgs militārismam un devās karot uz Sudānu Āfrikā. Taču drīz vien izlēma pamest armiju, lai pastiprināti pievērstos literatūrai. Čērčils uzrakstīja divsējumu sacerējumu “Upes karš”, attēlojot notikumus Sudānā. Savukārt Dienvidāfrikā angļu–būru kara laikā viņš jau piedalās nevis kā militārists, bet gan kā korespondents. Par šajā laikposmā uzrakstītajām grāmatām un rakstiem avīzēm Čērčils kopumā nopelnīja 300 sterliņu mārciņas, no kurām par 100 nekavējoties iegādājās sev jaunu zirgu polo spēlei.
Politiskais tramplīns
Jāpiebilst, ka principā nav noliedzams Čērčila rakstītāja talants, taču par savas karjeras veiksmīgo uzsākšanu viņš tomēr var būt pateicīgs mātei, lēdijai Čērčilai, kuras protekciju izdevēji nespēja noraidīt. Lēdijai Čērčilai nešķita simpātiska dēla ideja par militārista karjeru. Viņa sapņoja viņu redzēt parlamentā un nemitīgi meklēja dēlam piemērotu “laukumiņu” deputāta karjeras uzsākšanai. Taču šeit nespēja līdzēt viņas dižciltīgā autoritāte. Kā zināms, sekmīgu vēlēšanu rezultātu nodrošina tikai nauda, bet tās ģimenei nebija tik daudz.
Palīdzēja gadījums, un par pamatu kalpoja tas pats angļu-būru karš. Tikko ieradies angļu pozīcijās, viņš uzprasījās izlūkos, taču vienība uzdūrās slēpnim. Neskatoties uz savu civilpersonas statusu, Čērčils uzņēmās pāri palikušo kareivju komandēšanu. Tomēr būru bija vairāk, un viņi sagūstīja angļus. Atbilstoši kara laika likumiem civilpersona, kura ņēmusi rokās ieroci, pielīdzināma teroristam un jānošauj bez tiesas un izmeklēšanas. Taču Čērčilam laimējās, jo būru nodaļas komandieris nosūtīja viņu uz karagūstekņu nometni, piebilstot, sak, ne jau gluži katru dienu saņemam gūstā lordu dēlus. Un tūlīt pat Čērčilam atkal veicās – viņam izdevās sekmīgi izbēgt.
Bēguļojot viņam bija jāpārvar vismaz 300 kilometru ienaidnieka teritorijā, kur ik uz staba bija izlikts paziņojums: “Meklēšana: Vinsotns Čērčils. 25 gadi. Augums 5 pēdas un 8 collas, vidēja miesas būve, pieklibo, rudi mati, smalkas ūsas, runā caur degunu, šļupst, nerunā holandiešu valodā, bija ģērbies brūnā uzvalkā. Atalgojums – 25 sterliņu mārciņas par dzīvu vai mirušu.” Vienu tādu lapiņu Čērčils paņēma piemiņai, un vēlāk tā, glīti ierāmēta un iestiklota, allaž rotāja viņa kabinetu.
Kad Čērčils atgriezās dzimtenē, viņu vārda vistiešākajā nozīmē jau nēsāja uz rokām. Vienā no reportāžām viņš pats rakstīja: “Mani uzņēma tā, it kā es būtu izcīnījis diženu uzvaru. Pūlis mani teju vai saraustīja gabalos, paužot savu sajūsmu.” Lūk, un šīs popularitātes vilnis viņu kopā ar konservatīvo partiju ienesa parlamentā. Turklāt, lēdijai Čērčilai par lielu apmierinājumu, vēlēšanu izdevumus Čērčils spēja segt no saviem autorhonorāriem par rakstiem saistībā ar angļu–būru karu un jo sevišķi daiļi aprakstīto bēgšanu no gūsta.
Sieva, ģimene un politiskās sekmes
Čērčils pārcietis gan smagu neveiksmju gadus, gan draugu nodevību, gan preses gānīšanos, gan dziļu depresiju, taču allaž spējis noturēties virs ūdens. Un šajā ziņā viņam visvairāk palīdzējusi mīlestība pret Klementīni Hozjē.
Zināms, ka nekas tik ļoti nespēj sabojāt politiķa veidolu kā vecpuiša statuss. Bet ar sievietēm Čērčilam lāgā neveicās. Arī glīto blondīni, armijas pulkveža meitu viņš sāka aplidot, nelolojot īpašas cerības uz panākumiem. Sākumā tā arī bija – Klementīnei Hozjē viņš neradīja īpaši labvēlīgu iespaidu. Viņa paradumu runāt bez mitas un ļoti skaļi viņa uztvēra kā plātību. Bet Čērčils viņas klātbūtnē turpināja mulst un kļuva biklāks.
Lieta izskatījās bezcerīga. Taču laimes svērtenis kārtējo reizi iešūpojās viņam par labu. Reiz kādā jauno cilvēku kopīgo draugu mājā izcēlās ugunsgrēks. Vinstons Čērčils, jau kā parlamenta loceklis un tirdzniecības ministrs, uzstīvēja galvā ugunsdzēsēju ķiveri un pārdroši metās liesmās. Uzzinājusi par notikušo, Klementīne viņam uzrakstīja vēstuli, kurā izteica pārmetumus par neapdomību un neprātību. Jau kā puslīdz profesionāls epistolārā žanra speciālists viņš atbildēja nekavējoties: “Ugunsgrēks bija vienkārši lielisks. Mēs visi teicami izklaidējāmies.”
Viņi iepazinās 1908. gadā, kad viņam bija 34, bet viņai – 23 gadi. Meitene viņam bija tik ļoti iepatikusies, ka dāmu klātbūtnē allaž biklais Čērčils drīz viņai uzrakstīja jūsmas pārpilnu vēstuli, kam sekoja arī bildinājums. Viņam par lielu pārsteigumu meitene piekrita. 1908. gada 12. septembrī viņi apprecējās. Karalis Edvards VII Čērčilam kāzu dienā uzdāvināja zelta spieķi ar uzrakstu: “Manam visjaunākajam ministram”. Par savu laulību Čērčils allaž izteicies lakoniski: “Es apprecējos un dzīvoju laimīgi.” Klementīne un Vinstons nosvinēja zelta kāzas, viņu laulība kopumā ilga 57 gadus. Viņu ģimenē nāca pasaulē četras meitas un dēls.
Klementīne vīru dēvēja par misteru Pagu, “mopsīti”, savukārt viņš viņu par misis Kaķenīti. Viņa apbrīnojami stoiski pārcieta viņa kaprīzes, histērijas, depresijas un visus viņa nelāgos ieradumus. Čērčilam bija lieliska apetīte, kas parasti nemainījās atkarībā no viņa finansiālā stāvokļa. Brokastīs bija jābūt četriem ēdieniem, pusdienās jau jāpasniedz ēdienu kalni, bija jāpludo viskija jūrām un katrā ziņā ļoti daudz trekna krējuma. Turklāt galvenais ēdienreižu nosacījums bija šāds: “Sarunu vadīšu es!”
Klementīne vīru pieņēma tādu, kāds viņš ir, necenšoties mainīt. Savukārt viņš no visas sirds centās, lai viņai ar viņu būtu labi. Sievas nomierināšanai viņš pat uz visiem laikiem pameta vienu no vaļaspriekiem, proti, lidaparātu pilotēšanu, tā vietā pats savām rokām ierīkojot baseinu zivtiņām, ar kurām savukārt bija aizrāvusies Klementīne. Tāpat viņš sievai uzcēla māju, ierīkoja lielisku dārzu un rozāriju. Šajā namā viņi kopā nodzīvoja desmit Čērčila politiskās aizmirstības gadus. Pateicoties Klementīnes atbalstam un mīlestībai, Čērčils sekmīgi pārdzīvoja 30. gadus un sagaidīja savu zvaigžņu stundu.
1940. gada 10. maijā Vinstons Čērčils kļuva par Lielbritānijas premjerministru. Viņam nācās piedzīvot vissarežģītāko laiku – Otrā pasaules kara gadus. Taču tūlīt pēc kara Britānijas iedzīvotāji izlēma, ka šis premjerministrs viņiem ir pārlieku vecs. Lai gan pētnieki pauž, ka galvenais iemesls formulējams šādi: Čērčils bija faktiski neaizvietojams kara apstākļos, bet nederīgs miera laika valdības vadītājs. Tomēr 1951. gadā tauta pārdomāja un atkal viņu izvēlējās par savu premjeru. 1955. gadā viņš pats iesniedza demisiju.
Vinstons Čērčils bija liela auguma, pilnmiesīgs cilvēks ar smagnēju jeb tā dēvēto buldoga seju. Jāpiebilst, ka viņam piemita patiešām lielisks politiķa tvēriens jeb sakodiens. Viņa iecienītais žests, ar ko viņš sveica savus atbalstītājus un pielūdzējus, bija divi izvērsti, augšup pacelti pirksti “V” burta veidā, kas nozīmēja “Victory” (uzvara). Vinstons Čērčils izcēlās ar lielisku asprātību un neatkārtojamu spēju oriģināli formulēt jebkuru frāzi. Katrā ziņā viņa politisko karjeru, ar nelieliem izņēmumiem, var uzskatīt par vairāk nekā izdevušos.
Nepastāvības ģēnijs
Kā laulības partneri Čērčilu nevar apsūdzēt neuzticībā un nepastāvībā, savukārt kā politiķis viņš bija absolūti pretrunīgs un neparedzams. Nesatricināmā pašpārliecinātībā un egocentrismā viņš svēti ticēja, ka piedzimis, lai veidotu vēsturi, lai valdītu angļu tautu.
Bez Vinstona Čērčila britu parlamentā bija vēl tikai viens lielizmēra karjerists un demagogs – Deivids Loids Džordžs. Viņi abi nešaubīgi uzskatīja, ka politikā ir jāmelo un jāliekuļo. Tikai tad tā ir politika. Piemēram, Čērčila pirmā uzstāšanās pret armijas reformu no tautas interešu viedokļa jau uzreiz bija liekulības paraugstunda. Un, protams, līdz dzīlēm pretrunīga.
Laikus apjēdzis, ka viņa pārstāvētā konservatīvo partija zaudē popularitāti, viņš pāriet liberāļu rindās. Jebkuram citam tā būtu politiska pašnāvība, tikai ne Čērčilam. Un tikai viņam vienīgajam politikas vēsturē izdevies kļūt par divkārtēju izcilu renegātu, proti, atkal sekmīgi atgriežoties konservatīvo pulkā.
Absolūtā varaskāre piespiež Čērčilu aktīvi darboties ar elkoņiem, izstumdīt draugus un ienaidniekus, strīdēties ar līdzgaitniekiem un veidot savienības ar pretiniekiem. Viņa politiskās karjeras svērteņa kustību amplitūda patiešām liek elpai aizrauties! Viņa valstisko amatu kolekcija joprojām citos politiķos izraisa baltu skaudību: finanšu ministrs, iekšlietu ministrs, kara nodrošinājuma ministrs, koloniju lietu ministrs un, protams, divkārtējs premjerministrs. Nerunājot nemaz par uzvarētāja lauriem Otrā pasaules kara laikā.
Tomēr tikpat satriecošas ir arī viņa neveiksmes. Viņš ir pilnībā izgāzies vēlēšanās, turklāt visās tajās reizēs pašam sev par neizmērojamu pārsteigumu. Viņš iemantojis gūzmu ienaidnieku un zaudējis vēl vairāk draugu. Viņš daudzkārt izteicies: “Politika ir tikpat uzbudinoša un bīstama kā karš. Tiesa, karā tevi var nogalināt tikai vienu reizi, bet politikā – daudzkārt.”
Tomēr Čērčils joprojām spēj politiku sekmīgi savienot ar rakstniecību. Vēl bez itin solīdajiem honorāriem Čērčila sacerējumi viņam atnesīs arī Nobela prēmiju literatūrā (1953. gadā). Bet šeit svarīgākais, ka tieši grāmatu rakstīšana, kuras gan viņš parasti diktēja un teikto pierakstīja citi, allaž palīdzējusi viņam pārvarēt “mazās politiskās nāves” un to izraisītos ilgstošos depresiju periodus. Bet, izrādās, ne tikai tas…
Čērčila biogrāfi apgalvo, ka asās depresijas lēkmes, kuras viņš pats dēvēja par “melno suņu laiku”, viņš mantojis no pirmā hercoga Malboro. Bet ar tām Vinstons Čērčils cīnījās ne tikai literatūras, bet arī glezniecības lauciņā. Politiskās bezdarbības mirkļus viņš bieži pavadīja pie molberta, turklāt tas viņam (atšķirībā, piemēram, no “vienaudža” Ādolfa Hitlera) sanāca itin labi. Noslēpumainā mākslinieka Šarla Morēna – tāds bija viens no Čērčila pseidonīmiem – izstādes bija sekmīgas.
…1915. gada vasara kļuva par pirmo smago periodu Čērčila politiskajā karjerā. Pašā Pirmā pasaules kara sākumā izgāzās viņa izstrādātais grandiozais Dardaneļu sagrābšanas plāns. Ambiciozajam politiķim nācās izstāties no jaunā ministru kabineta. Dvēseles līdzsvara atjaunošanai viņš kopā ar Klementīni pārcēlās uz nelielu ārpilsētas namiņu, ko noīrēja uz vasaras periodu.
Tur viņus apciemoja Čērčila jaunākais brālis Džeks ar sievu Gvendelinu, kura šajā reizē kalpoja par jaunas izejas uzmeklēšanas palīdzi ārkārtīgā depresijā nonākušajam politiķim. Viņa aizrāvās ar akvareli, ko demonstrēja arī Čērčilam. Viņam iepatikās, un viņš izlēma pamēģināt pats. It kā negribot veicis pāris vēzienu ar otiņu, viņš jutās apstulbis no paša radītajām pārmaiņām. Pēkšņi neprātīgi iegribējās zīmēt un zīmēt. Gvendelina piedāvāja viņam sava sešgadīgā dēlēna komplektu, taču Čērčils jau bija izlēmis, ko viņam vajag – eļļā, tikai eļļā. Un tūlīt pat!
Jaunā aizraušanās pilnībā izdziedēja Vinstonu Čērčilu no smagās depresijas lēkmes. Pats sev par lielu pārsteigumu, viņš konstatēja, ka gleznojot viņš pilnībā aizmirst politiku un vispār visas nepatikšanas. Viņš teicis: “Dažkārt es pat esmu gatavs pamest pilnīgi visu, lai nodarbotos ar gleznošanu.”
Katrā ziņā viņš pret jauno vaļasprieku izturējās ļoti cienīgi. Viņa došanās plenērā bija īsteni iespaidīga izrāde. Vispirms parādījās dārznieki – viens nesa molbertu un tā turētāju, cits – otas, paleti un krāsu tūbiņas. Aiz viņiem cēlā gaitā sekoja pats Čērčils, ietērpies baltā “darba tērpā”, vieglā platmalē un, protams, ar kūpošu cigāru mutē. Novērtējis ainavu, viņš lika izvietot aprīkojumu un uzstādīt saulessargu. Kad visi sagatavošanās darbi bija pabeigti, Čērčils atlaida savu svītu un ķērās pie darba.
Kopš tā laika gleznošana kļuva par neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu. Molberti, krāsas un lielizmēra audekli allaž pavadīja Čērčilu viņa neskaitāmajos izbraucienos un oficiālajos komandējumos. Katrā mājā, ko Čērčilu pāris noīrēja, ierīkoja arī studiju. Pat skarbajā valstsvīra grafikā viņš allaž spēja izbrīvēt pārīti stundu nodarbēm ar savu, šķiet, visspēcīgāko aizraušanos. Čērčils patiešām gleznoja visviet: ministra kabinetos un karaliskajos apartamentos, Marakešas tuksnesī un Francijas piekrastē, Anglijas lauku plašumos un pie Kanādas ezeriem, un tamlīdzīgi.
1921. gada martā Kairas konferences laikā Čērčils izlēma apmeklēt piramīdas, dodoties turp kopā ar sievu un vēl dažiem pavadoņiem, visi sasēduši kamieļu mugurās. Kāpjot dzīvnieka mugurā, Čērčils zaudēja līdzsvaru un novēlās zemē, gūstot plēstu brūci. Tomēr viņš ne tikai turpināja ceļojumu, bet vēl pamanījās arī veikt vairākus Sahāras tuksneša uzmetumus.
Čērčila slepenā māksla
Atšķirībā no politikas un literatūras, kur Čērčils bija vairāk nekā pārliecināts par saviem spēkiem, glezniecības jautājumos bija citādi. Savas gleznotāja dotības viņš vērtēja visnotaļ pieticīgi, allaž padevīgi uzklausot kritiku, padomus un jaunas idejas. Savukārt pret uzslavām viņš izturējās aizdomīgi, zemapziņā nojaušot, ka, visdrīzāk, viņu slavē ne jau tikai viņa gleznu mākslinieciskās kvalitātes dēļ…
Tomēr 1921. gadā Čērčils dažas savas gleznas nosūtīja uz starptautisko izstādi Parīzē, parakstot tās ar izdomātu vārdu Čārlzs Morīns. Un – uzreiz sešas no viņa gleznām izpelnījās ievērību, un tās izlika pārdošanai! Vēl lielākus mākslinieciskos panākumus viņš guva 1925. gadā. Londonā notiekošajā neprofesionālo gleznotāju izstādē viena viņa glezna ieguva pirmo godalgu. Un arī šeit viņš uzstājās pilnībā anonīmi. Tā ka patiešām grūti spriest, cik pamatotas bija Čērčila aizdomas par saņemtajām uzslavām saistībā ar savām gleznām.
Otrā pasaules kara gados Čērčils uz laiku pārtrauca gleznošanu. Izņēmums bija tikai kāds gadījums 1943. gada janvārī, kārtējo reizi apmeklējot iecienīto Marokas tuksnesi. Šoreiz iesaistīts bija arī ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kuru Čērčils Kasablankas konferences pārtraukumā pierunāja papriecāties par “vienreizējo skatu”. Ainava patiešām bija tik spēcīga, ka Čērčils nespēja pretoties vilinājumam, aizkavējās vēl uz dažām dienām, uzgleznoja to un vēlāk šo gleznu uzdāvināja Rūzveltam kā piemiņu par kopīgi pavadīto laiku kara pašā spelgonī.
Pēc negaidītā zaudējuma 1945. gada vēlēšanās, gluži kā pirms 30 gadiem, zudušā dvēseles līdzsvara atjaunošanas nolūkā Čērčils atkal azartiski nodevās sēdēšanai pie molberta, krāsām un terpentīna. Tā gada septembrī viņš devās uz Itāliju, lai apmestos sava drauga feldmaršala Aleksandera villā, kur nekavējoties atsāka gleznošanu.
1947. gadā Čērčils vairākus savus darbus nosūtīja Karaliskajai mākslas akadēmijai. Tieši tāpat kā gadījumā ar Parīzes izstādi 1921. gadā, visus darbus viņš bija parakstījis ar izdomātu vārdu, šoreiz kā misters Deivids Vinters. Kārtējo reizi, autoram pašam par pārsteigumu, divus darbus bez šaubīšanās pieņēma. Bet 1948. gadā viņam jau piešķīra Karaliskās mākslas akadēmijas goda locekļa nosaukumu. Neskatoties uz tik augstu izrādīto godu, Čērčils vienalga ļoti pieticīgi vērtēja savas mākslinieka dotības. Kad viņam tajā laikā piedāvāja sarīkot personālizstādi, viņš atteicās, apgalvojot, ka viņa darbi nav tā vērti, “ja nu vienīgi tik daudz, ka tos uzgleznojis slavens cilvēks”.
Taču katrā ziņā jāatzīmē viņa mērķtiecība un darbaspējas, kas pie molberta bija ne mazākas kā pie rakstāmgalda vai ministra kabinetā. Viņš varēja diennaktīm ilgi pielabot jau it kā pabeigtu darbu, faktiski uzlabojot to bezgalīgi. Turklāt viņš nekad nepalaida garām iespēju pakonsultēties ar kādu profesionāli. Kopumā savas 40 gadus ilgās mākslinieka karjeras laikā Vinstons Čērčils eļļā uzgleznojis mazliet vairāk par 500 gleznām.
Izdoti vairāki albumi ar Čērčila darbu reprodukcijām, kas izpildītas reālisma un impresionisma stilā. Slavenākie viņa darbi ir “Sievas Klementīnes portrets”, “Melnie gulbji dīķī”, “Rozes”, “Lapene Blenhemā”. Vēl var piebilst, ka viņš sarakstījis, tātad nodiktējis, 43 grāmatas, kas izdotas 72 sējumos.
Lai kā arī tam pretojās pats autors, tomēr nebija viņa spēkos apturēt aizvien pieaugošo sabiedrisko atzinību. Čērčila gleznas sāka izstādīt daudzās Eiropas valstīs, Kanādā, ASV, Austrālijā un Japānā. Viņa darbi iekļauti pasaulē slavenu muzeju pastāvīgajās ekspozīcijās: Karaliskajā mākslas akadēmijā, Teita galerijā, Mākslas muzejā Dalasā, Smitsona institūtā Vašingtonā, Metropolitēna muzejā Ņujorkā.
Patiesībā talantīgs gleznotājs
Čērčils pirmo personālizstādi sarīkoja 1958. gadā ASV Misūri štata Kanzassitijā. Jau pirmajā, atklāšanas, dienā to apmeklēja 5427 cilvēki! No turienes ekspozīcija devās vispirms uz Ņujorkas Metropolitēna muzeju, bet tad arī uz Austrāliju un Jaunzēlandi.
Pirmā personālizstāde Čērčila dzimtenē notika 1959. gadā Londonā. Tajā bija izstādītas 62 viņa gleznas. Čērčils kļuva vēsturē par piekto akadēmiķi, kurš, vēl dzīvs būdams, izpelnījies tik vērienīgas izstādes godu. Šo izstādi atklāšanas dienā apmeklēja 3210 cilvēki. Salīdzinājumam var piebilst, ka analoģisku Leonardo da Vinči darbu izstādi, ko atklāja iepriekš, pirmajā dienā apmeklēja aptuveni trīs reizes mazāk cilvēku. Savukārt Čērčila ekspozīcijas slēgšanas dienā izstādes apmeklētāju skaits jau pārsniedza 141 000!
Lielākā daļa kritiķu ir vienisprātis, sak, lai arī Čērčils nav izcils gleznotājs, tomēr viņa darbi vērtējami kā ļoti talantīgi. 1982. gadā Karaliskās mākslas akadēmijas prezidents sers Hjū Kesons Čērčilu nodēvēja par “amatieri ar spoži izteiktu talantu”. Savukārt ievērojamais britu mākslinieks Osvalds Birlijs izteicies šādi: “Ja Vinstons būtu veltījis glezniecībai tikpat daudz laika, cik politikai, viņš būtu kļuvis par vienu no izcilākajiem mūsu planētas māksliniekiem.”
Katrā ziņā autora lielā popularitāte noteica arī pietiekami augstas viņa darbu cenas. Neilgi pēc Čērčila nāves, 1965. gadā, vairākas viņa gleznas izstādīja pirmajā transatlantiskajā Sotheby’s izsolē, kas vienlaikus notika Londonā un Ņujorkā. Pircējiem bija iespēja norēķināties uzreiz divās valūtās – dolāros un sterliņu mārciņās. Vienu no Čērčila gleznām nopirka kāds Teksasas naftas miljonārs, samaksājot 39 200 dolārus un 22 centus. Taču cenas sāka strauji augt, un, piemēram, pirms dažiem gadiem, jau 21. gadsimta sākumā, Čērčila gleznu “Ainava ar aitām” pārdeva par apaļu miljonu sterliņu mārciņu!
Citas aizraušanās un vājības
Bez gleznošanas un grāmatu diktēšanas Čērčilam patika izklaidēties kazino. Viņa galvenā kaislība bija rulete. Nezin kāpēc viņš allaž lika uz skaitļiem 18 un 22 un pietiekami bieži arī vinnēja. Bet, tiklīdz veiksmes plūsma mitējās, viņš nešaubīgi cēlās kājās, savāca žetonus un devās prom. Pētnieki pauž, ka tam pamatā bijis iedzimtais skopums.
Čērčils uz visu mūžu saglabāja kaislību spēlēties ar alvas zaldātiņiem. Laikabiedri pauž, ka bieži vien viņu “pieķēruši” šajā nodarbē šķietami visnepiemērotākajos valsts pienākumu veikšanas mirkļos. Viņam bija vairākas apjomīgas zaldātiņu kolekcijas, kuras viņš gadu gaitā nemitīgi papildināja.
Čērčils pieprasīja no apkalpotājas, lai viņam katru nakti nomaina gultas veļu. Dažkārt viesnīcās, kurās viņš nakšņoja, līdzās vienu otrai novietoja divas gultas, un viņš, nogulējis pusi nakts vienā, pārcēlās otrā. Baumo, ka tas izskaidrojams ar to, ka Čērčils pārlieku svīdis un tāpēc pats smacis no savām izdalītajām smakām.
Šķiet, viena no lielākajām Čērčila dīvainībām bija tā, ka viņam ļoti patika staigāt pilnīgi kailam. Bijuši gadījumi, kad viņš tādā paskatā pieņēmis tam pilnībā nesagatavotos valsts darbiniekus un pat ārzemju viesus. Reiz viņu kailu pārsteidzis Franklins Delano Rūzvelts. Čērčils sev raksturīgā manierē teicis: “Kā redzat, prezidenta kungs, man nav nekā slēpjama.” Savukārt viņa dēls stāstījis, ka reiz nepieteicies iegājis sava tēva premjerministra kabinetā un pārsteidzis viņu staigājam šurp un turp kailu, diktējot vīrieškārtas sekretāram vēstules.
Čērčils un Staļins
Čērčils ļoti nemīlēja Staļinu, un ne jau tāpēc, ka viņiem bija tik ļoti atšķirīga izcelsme. Viņš padomju tirānu necienīja kā aprobežotu un primitīvu cilvēku, kurš savas pašapliecināšanās vārdā iznīcinājis miljoniem cilvēku.
Čērčils nekad nav saticies ar Hitleru, un tieši tāpat viņš nevēlējās satikties ar Staļinu. Taču bija kara laiks, tāpēc nācās piemirst par emocijām. Lai sakautu Hitleru, Čērčils piekāpās veidot savienību ar padomju diktatoru, par ko liecina Teherānas un Jaltas konferences.
Čērčils neieredzēja komunisma ideju un to pat necentās slēpt. Viņš teica: “Sociālisms ir izgāšanās filosofija, aprobežotības triumfs, skaudības sludināšana, bet tā neatņemama sastāvdaļa ir vienlīdzība un trūcīgums.” Tieši tāpēc jau faktiski tūlīt pēc Hitlera sakāves Čērčils politiskajā apritē ieviesa jaunu terminu – “dzelzs priekškars”, kas nozīmēja līniju, kurai vajadzēja Eiropas civilizētās valstis nodalīt no paredzētās “gaišās nākotnes” uzspiešanas. Tas bija ļoti izteiksmīgs punkts Čērčila un Staļina attiecībām. Savukārt leģendārā Čērčila runa Fultonā, kurā viņš komunismam pieteica “auksto karu”, atvēra jaunu, krietni vien nežēlīgu lappusi vēsturē.
Čērčils atbalstīja savulaik Ļeņina izvirzīto ideju par “Eiropas Savienoto Valstu” izveidošanu, līdz ar to viņš ir arī viens no pirmajiem Eiropas Savienības idejiskajiem virzītājiem. Otrā pasaules kara iespaidā viņš uzskatīja, ka mieru pasaulē var garantēt apvienota Eiropa. Iespējams, arī tāpēc no šā izcilā un vienlaikus arī melīgā un liekulīgā politiķa tomēr nesanāca izcils gleznotājs. Starp citu, Vinstons Čērčils bija tas, kurš 1952. gadā lielā lepnumā paziņoja, ka arī Lielbritānijas rīcībā ir atombumba.
Bet politikā otro un pēdējo reizi premjerministra posteni viņš pameta 1955. gadā, uz visiem laikiem aiz sevis aizverot gan Dauningstrītas 10. numura nama, gan lielās politikas durvis. Dažkārt gan viņš parādījās parlamenta sēdēs, taču vairs neuzstājās debatēs.
Aizvien retāk iekūpējās arī viņa leģendārais cigārs. Čērčils kabatā nēsāja strupu nodeguli, lai fotosesijās neciestu viņa tradicionālais veidols.
Pēdējos dzīves gados Čērčils daudz slimoja. Šeit noderēja absolūtā mūža uzticība savai Klementīnei – sieva ne dienu, ne nakti neatgāja no viņa, arī 1965. gada 24. janvāra naktī, kad Vinstons Čērčils 91 gada vecumā aizgāja viņā saulē. Klementīne Čērčila nomira 1977. gada 12. decembrī, savu vīru pārdzīvojot par 12 gadiem.
Viņa pēdējais sacerējums bija “Apbedīšanas grāmata”, kurā izklāstīts detalizēts paša bēru scenārijs. Sers Vinstons Čērčils prasīja, lai viņu apglabā “kā vienkāršu kareivi” pieticīgā draudzes kapsētā netālu no Blenheimas pils. Pulksteņrādītājs bija veicis pilnu apgriezienu, un laikrādis apstājās tajā pašā vietā, kur bija uzsācis savu kustību.
Izvadot Vinstonu Čērčilu, sarīkoja grandiozas valsts līmeņa bēres, kādas rīko tikai izņēmuma gadījumos. Pirms viņa tādu godu vēl nebija izpelnījies neviens Lielbritānijas premjerministrs. Kā vienu no visievērojamākajiem valsts darbiniekiem viņu varētu apglabāt Svētā Pāvila katedrālē Londonā, kur atdusas citi Britānijas varoņi – admirālis Nelsons un hercogs Vellingtons, kurš sakāva Napoleonu. Taču Čērčils testamentā bija norīkojis viņu apglabāt pieticīgajā kapsētiņā, līdzās vecākiem un brālim, netālu no dzimtas ligzdiņas Blenheimas pilī, piecu jūdžu attālumā no Oksfordas.
Čērčila ēšanas paradumi
Čērčils allaž labprāt atkārtoja frāzi: “Mana gaume ir ārkārtīgi vienkārša. Man patīk tikai viss vislabākais.” Un šis princips pilnā mērā bija attiecināms uz ēdienu, kam savukārt jau bija gluži konkrētas sekas: ne īpaši staltā 1,70 metru auguma vīrietis brieduma gados svēra 95 kilogramus. Čērčils nekad sevi nav nomocījis ar vingrošanu, lai gan jaunībā bija itin labs paukotājs un jātnieks. Kā izteikti nesātīgs cilvēks, Čērčils tomēr nodzīvoja kopumā veselīgu dzīvi, tādējādi kārtējo reizi apgāžot visus iespējamos priekšstatus par tā dēvēto pareizo ēšanu.
Lūk, tipisku viņa brokastu, kuras viņš galvenokārt notiesāja brašā vientulībā, apraksts. Brokastis iesākās ar meloni, kam sekoja omlete vai olu sacepums ar bekonu. Vidējais cilvēks šajā vietā būtu jau nolēmis, ka brokastis ieturētas itin krietni. Taču ne jau Malboro dzimtas brašais pēctecis. Viņš acumirklī nešaubīgi ķērās pie jēra karbonādes vai cāļa kājas. Nobeigumā vēl pienācās kafija ar pienu kopā ar grauzdētām maizītēm, kas dāsni pārklātas ar džemu.
Bet patiesā Čērčila gastronomiskā gaume izpaudās lenča un pusdienu (mūsu izpratnē – pusdienu un vakariņu) laikā. Pusdienas iesākās ar austerēm, kas bija izteikts franču ieradums, pie kā Čērčils bija pieradinājies privāto atvaļinājumu laikā Francijas dienvidos. Tad sekoja savojiešu zupa – dārzeņu virums ar kartupeļiem un Savojas kāpostiem un sagriezta speķa šķēlītēm. Tikai tad iestājās kārta… uzkodām, pret kurām gan leģendārajam gardēdim nebija pārlieku lielas prasības, bieži vien iztiekot ar sardīņu konserviem. Jo, patiešām – izmeklētākās lietas vēl tikai bija sagaidāmas. Atbilstoši novērojumiem var apgalvot, ka Čērčila iemīļotākais ēdiens bija kūpināta laša šķēlēs ietīta butes fileja, kas garnēta ar garnelēm ķiploku mērcē.
Savukārt pēc zivju ēdieniem tūlīt pasniedza gaļas ēdienus. Ļoti bieži tas bija brieža gaļas sacepums, malts fua–gra trifeļu mērcē, kas, kā labi zināms, arī ir franču virtuves tradīcija.
Vispār angļu virtuve Čērčila ēdienkartē bija pārstāvēta ne tik daudz ar ēdieniem, cik ar produktiem. Vispirms tas bija Čērčila iecienītais siers – zilais angļu siers “Stilton”. Lai arī Francijā ir vismaz pieci tūkstoši lielisku sieru, angļi lepojas ar savu vienu, un katrā ziņā “Stilton” ir tā vērts. Līdztekus šim sieram Čērčilam galdā pasniedza arī tipisko angļu dzērienu portvīnu jeb tātad portugāļu vīnu, kuru britu karaļvalsts pavalstnieki Pireneju pussalas iedzīvotājiem iemācījuši izgatavot atbilstoši savai gaumei.
Tūlīt pēc portvīna bija kārta kūciņai, saldējumam un kafijai ar brendiju. Bet mūsdienu ārsti un jo sevišķi dietologi allaž šausmās noskurinās, uzzinot, ka visām šīm kalorijām bagātajām ēdmaņām Čērčils obligātā kārtā vēl uzdzēra pa virsu kausiņu trekna krējuma.
Bet vakarpusē, pirms došanās gulēt, Čērčils izdzēra ne jau glāzi kefīra, bet gan krietnu krūzi gaļas vai putna gaļas buljona.
Čērčila frāzes
“Viņam bija visi tie tikumi, kurus es ienīstu, un neviena netikuma, par kuriem es sajūsminos.”
“Valsts reputāciju visprecīzāk raksturo tā summa, ko tā ir spējīga aizņemties.”
“Kad ērgļi klusē, sāk klaigāt papagaiļi.”
“Kad esat nolēmis nogalināt cilvēku, nav grūti būt pieklājīgam.”
“Kara laikā patiesība ir tik vērtīga, ka tā jāsargā melu sargposteņiem.”
“Nekas dzīvē neiedvesmo vairāk par to, ka uz tevi ir šauts, bet nav trāpīts.”
“Es no dzeršanas esmu ieguvis vairāk nekā dzeršana no manis.”
“Vislabākā investīcija – piepildīt jaundzimušo ar pienu.”
“Neciešu zirgus: vidū tie ir neērti, bet sānos – bīstami.”
“Diplomāts ir cilvēks, kurš divkārt padomās, pirms neko nepateiks.”
“Pasaulē klīst šaušalīgs daudzums melīgu izdomājumu, bet visbriesmīgākais ir tas, ka puse no tiem ir absolūta patiesība.”
“Gudrs cilvēks nekad pats nepieļauj visas kļūdas, viņš dod iespēju citiem.”
“Miermīlis ir tas, kurš baro krokodilu ar pārliecību, kas tas viņu apēdīs pēdējo.”
“Viss, ko es vēlējos – lai pēc ilgas diskusijas būtu apmierinātas manas vēlmes.”
“Šīs atskaites neticami lielais apjoms to pasargāja no bažām par tās izlasīšanu.”
“Nekad nepadodieties, nekad, nekad, nekad nepiekāpieties ne lielos, ne mazos jautājumos, ja vien to neprasa gods un veselais saprāts.”
