Cik bīstamas ir viltus ziņas? “LA” diskusija 31
Pagājis pusgads, kopš pavasarī “LA” slejās ieviesām rubriku “Atmaskots”, veltītu no Krievijas masu informācijas līdzekļiem nākušo viltus ziņu daudzveidībai, mērķiem un atspēkošanai. Pa šo laiku jau esam pieraduši pie minētā jēdziena un to labi iepazinusi arī pasaule – britu izdevums “Collins Dictionary” izteicienu “viltus ziņas” (“fake news”) izvēlējies par 2017. gada vārdu. Tomēr joprojām tiek diskutēts, vai sekmīga cīņa pret viltus ziņām vispār iespējama. Un vai “viltus ziņas” nav jau kļuvušas par pārāk izplūdušu jēdzienu, ja ņem vērā, ka daļu no tām veido propagandas nolūkos sacerēti vēstījumi, bet daļa attiecas uz tā saukto klikšķu biznesu, kas ir mazliet cits stāsts. Žurnālisti MĀRIS ANTONEVIČS un VIESTURS SPRŪDE šos jautājumus uzdeva komunikācijas zinātnes pētniekiem Vidzemes Augstskolas docentam JĀNIM BUHOLCAM un LU Filozofijas un socioloģijas institūta līdzstrādniekam MĀRTIŅAM KAPRĀNAM.
Māris Antonevičs: Nesen Krievijas Pirmajā kanālā rādīja seriālu par Ļevu Trocki, ko tiešām bija vērts redzēt. Citēšu dialogu, kur Trockis sarunājas ar savu slepkavu, kas maskējas par žurnālistu. “Vai zināt, kāpēc vajadzīga propaganda?” prasa Trockis. “Lai valsts pozīciju pavēstītu tautas masām,” atbild sarunbiedrs. “Nē, lai zīmētu ilūzijas, no kurām jums negribēsies šķirties,” paziņo Trockis. Aplūkojot propagandas nolūkos radītās viltus ziņas, jāsecina, ka tā tiešām varbūt ne tik daudz pūlas kādu piemānīt, cik uzturēt pasaules uzskatu, kāds noteiktai sabiedrības daļai jau agrāk izveidojies. Vai šādā situācijā cīņa pret viltus ziņām var būt sekmīga?
Jānis Buholcs: “Skriet pakaļ” atsevišķām ziņām tiešām nav efektīvi. Sociālajās zinātnēs, arī propagandas kontekstā, aktuāls ir naratīvu jeb vēstījumu jēdziens. Viltus ziņu gadījumā stāsts ir ne tik daudz par kādiem atsevišķiem aplamiem faktiem, cik par īpaši konstruētām, lielām interpretācijām, kuras var balstīt un stiprināt ar attiecīgi piemeklētām ziņām. Lai sekmīgi apkarotu viltus ziņas, vispirms jāsaprot, kas ir šie naratīvi – tas lielais vēstījums, ko propagandists mēģina pateikt, un kādā veidā gan īstās gan viltus ziņas viņa vēstījumu stiprina. Ja izdodas to noteikt, nākamais solis ir saprast, vai mums ir “pretinde” – pretējs stāsts, ko pastāstīt. Ja šāds stāsts eksistē, tad arī propagandas naratīvs kļūst mazefektīvs. Savukārt, ja mums tāda stāsta nav, tad var gadīties, ka propaganda ir efektīvāka.
Viesturs Sprūde: No vēsturnieka Timotija Snaidera mutes dzirdēts, ka galvenais viltus ziņu uzdevums ir ne tik daudz radīt kādu vēstījumu, cik haosu cilvēku galvā, dezorientēt, sagraut vērtību sistēmu.
Mārtiņš Kaprāns: Snaiders ar to domāja virs Ukrainas notriektās Malaizijas pasažieru lidmašīnas specifisko gadījumu, ko viņš ir analizējis. Tā bija viņa galvenā tēze, ka Krievijas mērķis bijis izplatīt par notriekšanu pēc iespējas vairāk, pēc iespējas neticamākas versijas, lai “nojauktu” fokusu no galvenās – ka to izdarījuši Krievijas bruņotie spēki. Ar to gribu sacīt, ka naratīva mērķis var būt arī haosa radīšana, taču tie ir ārkārtas gadījumi, kuros viņiem uzreiz grūti noorientēties, tāpēc jāsajauc kārtis, izplatot desmit versijas reizē. Bet visu laiku tā nenotiek. Pamatā viltus ziņu uzdevums tomēr ir iedvest zināmu uzskatu kārtību.
M. A.: Labi, pieņemsim, mēs saprotam, ka tās ir viltus ziņas, un mums ir fakti, ko tām likt pretī. Ko darīt tālāk? Labāk izlikties tās neredzam vai tomēr atmaskot?
J. B.: Tas jau ir tas “miljonu vērtais jautājums”! Manuprāt, plašsaziņas līdzekļiem, kam tas rūp, būtu jānoformulē lietas, kam mēs ticam, kas ir mūsu valsts vērtības, un par tām arī vēstīt. Tas ir viens variants. Otrs – identificēt pretējos vēstījumus un pret tiem vērsties. Un nevis kā pret atsevišķām ziņām, bet “zīmējot lielāku bildi”. Propagandu tiešām nevar ignorēt. Piemēram, ja notiek vēršanās pret nacionālajiem partizāniem, tad medijiem vajadzētu izmantot mūsu rīcībā esošo pietiekami plašo informāciju par viņiem, un šie pretinieka naratīvi kļūs mazāk efektīvi. Protams, ja domājam par sava stāsta pasniegšanu, tad jādomā arī, kā mums ar to labāk aizsniegt sabiedrību. Mediji var sadarboties savā starpā, sadarboties ar kādām pētnieciskām organizācijām, iziet ārpus ierastajiem rāmjiem, lai labāk nodotu tālāk savu vēstījumu.
M. K.: Ja runājam par auditorijas sasniegšanu, tad jāteic, ka vispirms jāanalizē, kurus vēlamies sasniegt. Krievija strādā ar trim lieliem naratīviem – ar vēstures jautājumiem, ar sociālekonomisko stāvokli un ar krievvalodīgo “diskrimināciju”. Viņu vēsturiskais vēstījums Latvijā īpaši nestrādā. Atbalsts apgalvojumam, ka Latvijā valda “fašisms”, ka Latvijas elite ir pārņemta ar nacionālsociālisma ideāliem, sabiedrībā ir maksimums 15%. Visvairāk dzirdīgu ausu šāds vēstījums sasniedz Latgalē un Rīgā. Turpretī sociālekonomiskais vēstījums jau ir bez etniskās izšķirības. Un tur jājautā, kāpēc Latvijā ap 77% (pēc februārī veiktās aptaujas) uzskata, ka Krievijas ieviestais pārtikas preču embargo mūsu ekonomikai nodara fundamentālu kaitējumu? No kurienes tāda pārliecība nāk? Protams, piensaimniekiem un vairākām pārtikas rūpniecības nozarēm, tranzītam 2015./2016. gadā tiešām bija īslaicīgas problēmas, taču kopumā iekšzemes kopprodukta un ārējā eksporta struktūra jau sen ir mainījusies. Krievijai tur vairs nav liela iespaida. Bet cilvēki joprojām tic, ka sankcijas megakaitē Latvijas ekonomikai! Līdzīgi ir ar “mēs izmirstam”. Arī tur tādam vēstījumam ir zināms pamats, jo skaidrs, ka Latvijas demogrāfiskā situācija nav rožaina, taču jāskatās, kā viņi to visu “ierāmē”. Manuprāt, visbīstamākie ir tieši tie Krievijas viltus ziņu naratīvi, kuros nav ieliktas etniskās atšķirības un kuri var mobilizēt pēc iespējas lielāku lētticīgo elektorātu. Tas ir kā “aikido” – nevajag lielu spēku, tikai jāpastiprina sabiedriskās domas inerce, kas jau virzās attiecīgajā virzienā.
J. B.: Tādā gadījumā ir darīšana ar stāstiem, kurus sabiedrība jau gatava uzņemt. Kritiskums pret valsts struktūrām, pret sabiedriski ekonomisko procesu virzību jau ir diezgan liels. Jāpiekrīt, ka šāda kritiskā attieksme vērojama kā latviešos, tā krievvalodīgajos.
M. K: Starp citu, Igaunijā pēc aptaujām krievvalodīgie tiešām daudz vairāk jūtas sociālekonomiski diskriminēti. Igaunijā valodas barjera karjerā ir daudz lielāks šķērslis nekā Latvijā. Pie mums viedoklis par sociālo nevienlīdzību etniski atšķiras ļoti maz. Tāpēc tā ir reāla problēma, kas spēj saliedēt pietiekami lielu iedzīvotāju masu bez etniskā iekrāsojuma.
V. S.: Vai nav tā, ka jūsu minētie Krievijas propagandas vēstījumi adresēti ne tikai mums, bet arī “iekšējai lietošanai”? Krievijai taču ir tās pašas problēmas, vēstures sarežģījumus ieskaitot. Varbūt viltus ziņu primārais mērķis neesam mēs, bet pašas Krievijas sabiedrības uzmanības novēršana no savām problēmām?
Klasiskā komunikācijas definīcija vēsta, ka vispirms jāskatās, kādā kanālā attiecīgais naratīvs tiek izplatīts. Ja Krievijas lielākajos televīzijas kanālos, avīzē “Rossijskaja gazeta” un tamlīdzīgi, tad mērķauditorija ir krievvalodīgā auditorija kā Krievijā, tā ārpus tās. Latviešu īpatsvars, kas patērē šādus medijus, ir ļoti neliels. Bet uz jautājumu nemaz nav tik viegli atbildēt, jo uz katru konkrēto vēstījumu jāskatās ļoti individuāli. Vienu un to pašu vēsti var vienā vietā pasniegt tīri kā vietējai publikai domātu, bet citā ar citiem akcentiem, kā uz āru paredzētu. Teiksim, vienā vietā par Latvijas vēstnieka Maskavā Māra Riekstiņa akreditāciju būs teikts, ka Vladimirs Putins tās laikā paziņojis, ka Latvijas krievvalodīgo jautājums būs viņa darbakārtībā, bet otrā fokuss būs uz “skatieties, kā mūsu prezidents rūpējas par mūsu tautiešiem ārzemēs”. Lietas būtība mainīsies maz, taču vēstījums trāpīs dažādām auditorijām dažādos reģistros.
M. A.: Pētnieks Viktors Deņisenko no Viļņas universitātes intervijā “LA” izteica vērtējumu, ka Baltija aizņem nesamērīgi lielu vietu Krievijas propagandā. No vienas puses, mēs it kā esam punduri viņu acīs, bet no otras – ļoti nozīmīgi punduri.
J. B.: Tas ir interpretējami. Jautājums ir, vai, vēršoties pret Baltijas valstīm, viņi tiešām mēģina ietekmēt Baltijas valstis vai tomēr kādu citu? Varbūt Baltija ir tikai temats, bet vēstījums domāts citiem – Rietumiem, postpadomju valstīm, savai sabiedrībai?
Rodas iespaids, ka latviski lasošajā vidē viltus ziņas nemaz lāgā nemēģina ielauzties. Tās koncentrējas uz krievvalodīgo auditoriju.
M. K.: Latvijā ir vairāki mediji, kurus var uzskatīt par tā sauktā “echo chamber” jeb atbalss istabas dalībniekiem. Uzskatāms šīs sistēmas dalībnieks ir “Vesti.lv”, kas nepārtraukti izplata un pārpublicē Krievijas kontrolēto mediju vēstījumus, cik vien var. Tur dominē noteiktā kontekstā ieliktas starptautiskās ziņas, protams, gandrīz visas par Krieviju. Jūs tur neieraudzīsiet ziņas no telekanāla “Doždj” vai vietnes “RBK”. Toties tur būs visādi margināļi un vietējais “Imhoclub.lv”. Viņi pārtiek viens no otra. Latvijas krievvalodīgo vidē ir radīts placdarms “atbalsošanai”, kaut gan faktiskā “Vesti.lv” auditorija Latvijā varētu būt ap 1%. Tas ir gandrīz nekas.
Bet sociālie tīkli?
Tādi kā “Vesti.lv” un “Baltnews.lv” sociālos tīklus, pamatā “Facebook”, savu ziņu mārketingam izmanto ļoti agresīvi. Starp citu, šajā kontekstā būtu jāskata arī nesenās debates ASV Senātā par “Facebook” lomu viltus ziņu izplatīšanā. Ir jādomā par kontroles mehānismu. ASV senatori ir ļoti nikni, un “Facebook” tur aizklapēs ciet, ja viņi nekā nedarīs. Senatoru vēstījums bija: nevar uzdzīvot uz demokrātisko vērtību rēķina un tajā pašā laikā pieļaut visādus Kremļa vēstījumus, kas šīs demokrātiskās vērtības grauj. Ja var ar dokumentiem pierādīt, ka “Russia Today” ar naudu, kas nāk no Krievijas valsts budžeta, maksājusi “Facebook” par konkrētu pret Hilariju Klintoni vērstu vēstījumu ievietošanu… Nevar būt tā, ka nauda “nesmird” vispār!
J. B.: Stāsts ir par regulējumu, kāds šobrīd ir saistošs jebkuram citam medijam. Ja sociālos medijus izmanto politiskajās kampaņās un politiskās kampaņas pašas par sevi tiek regulētas – tēriņi un viss pārējais –, tad ir jautājums, kādā veidā to visu attiecināt uz sociālajiem medijiem.
Latvijā jau esam atzinuši savu nevarību, faktiski nespējot ierobežot Krievijas propagandas televījas kanālus, kur nu vēl sociālos tīklus!
M. K.: Krievijas TV kanālu ierobežošana vairāk bija prakses jautājums. Un RTR uz pusgadu taču aizvēra. Tomēr šajā gadījumā ir runa par pagaidām vispār neeksistējošu likumdošanu. Mūsu mediju sistēmu taču joprojām regulē 90. gadu likumi! Internets pagaidām ir ārpus tā, bet, cik saprotu, šobrīd pie regulējuma tiek strādāts. Starp citu, ir jau arī tāda lieta kā šķietami nevainīgais “Google”, kam šogad ķērās klāt Eiropas Komisija, jo izrādījās, ka viņu interneta meklētājs vispirms “izmet” priekšā tās vietnes, kas par to samaksājušas.
Ir arī gadījumi ar viltus ziņām, kas ievietotas jau pirms vairākiem gadiem, taču visu laiku tiek atjaunotas un liktas meklējama rezultātu saraksta priekšgalā, it kā būtu kas jauns.
J. B.: Tā jau nav tikai Latvijas problēma, tā pasaulē rīkojas arī daudzas ekstrēmistu organizācijas. Tas ir viens no uzdevumiem: saprast, kā darbojas ietekmīgo informācijas “vārtu sargu” – vai tas būtu “Facebook” vai “Google” – algoritmi, un attiecīgi veidot saturu tā, lai tas parādītos pēc iespējas biežāk. “Google” jau arī it kā cenšas, lai viņu meklētājs darbotos pēc iespējas objektīvāk, bet ir simtiem tūkstošu organizāciju, kas meklēs katru iespēju, lai tieši viņu informācija un vēstījums parādītos augšgalā. Tā ir nebeidzama cīņa.
V. S.: Mēs runājam, ka viltus ziņas rada fonu, taču vai var nosaukt piemēru, kur viltus ziņa panākusi drīzu, konkrētu, tās sacerētāja gribētu iznākumu?
M. K.: To būtu grūti pierādīt. Uzskatāmākais piemērs ātram rezultātam ir it kā bēgļu Vācijā nolaupītā un izvarotā “krievu meitenīte Ļiza”. Jo šis gadījums faktiski sabojāja Vācijas un Krievijas attiecības ārlietu ministriju līmenī! Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs izteica pārmetumus Vācijas tiesībsargājošajām iestādēm, balstoties uz viltus ziņu. Vienam pilnīgi izdomātam stāstam radās konkrētas politiskas sekas. Arī Krimas un Donbasa piemērs parāda, ko ar viltus ziņām var panākt. Latvijas gadījumā piemērs mēģinājumam ar tamlīdzīgu vēstījumu panākt tūlītēju efektu bija par ASV viceprezidentu Džo Baidenu vizītē Latvijā šā gada augustā. Baidens atbrauca uz Baltiju, lai apliecinātu, ka ASV arī turpmāk gādās par drošību reģionā, bet Krievijas telekanālos, kurus arī te daudzi skatās, tika pasniegts pilnīgi no pirksta izzīsts stāsts, ka viņš te ieradies, lai kārtotu kādus savas ģimenes biznesa darījumus. Lūk, piemērs, kā censties diskreditēt trešās augstākās ASV amatpersonas vizīti.
J. B.: Jājautā – vai baumām ir efekts? Abas šīs lietas noteiktos apstākļos varam likt vienā “kaudzītē”. Stratēģiski izdomāta ziņa, kas uzrunā noteiktā situācijā esošu cilvēku grupu bažas, var ļoti labi sākt izplatīties un izraisīt konkrētas sekas. Tas ir reāli.
M. K.: Komunikāciju zinātnē efektu teoriju ir bezgala daudz. Ir izteikti biheivioristiskā pieeja, kas nozīmē stimulu un tūlītēju atbildi, bet ir arī visādas kultivācijas teorijas, kas nozīmē, ka ilgākā laikā tiek “pilināts” līdz efekta sasniegšanai. Un tad vairs nevar pierādīt, ka tieši kāda konkrēta ziņa, “piliens”, ir kaut ko ietekmējusi. Pastāv arī tēze par “sleeper effect” jeb “gulētāja efektu”. Proti, cilvēki, dzirdot ziņas no neuzticamiem avotiem, saprot, ka šie avoti ir neuzticami un šīs ziņas it kā nepieņem. Taču ilgākā laikā fakts, ka avots bija neuzticams, no atmiņas dzēšas, kamēr vēstījums saglabājas. Un tas var izpausties politiskajā attieksmē. Pierādīt, ka tieši konkrēts viltus vēstījums bijis pie vainas, tur vairs nevar. Var sacīt tikai to, ka efekts no viltus ziņas nav absolūts. Var pastāvēt sabiedrības grupa, kurā šis efekts būs liels, un var būt arī tāda, kur nekāds.
M. A.: Izplatītākie temati, par kuriem mūsu virzienā nāk viltus ziņas no Krievijas, ir NATO un Baltijas valstu drošība; ekonomiskā un demogrāfiskā situācija; vēsture; attiecības starp etniskajām grupām. Piekrītat šādam izkārtojumam?
M. K.: Vēsture šogad atgriezās ar mežabrāļiem, kaut arī gadījums ar mežabrāļu filmiņu vairāk bija saistīts ar NATO. Starp citu, interesanti raudzīties, kā Krievijas mediji reaģē uz pašreizējo skolu mācību valodas reformu. “Saskaņa” praktiskā līmenī savu pozīciju nav izvēlējusies, līdz ar to Krievijas kanāli, lai arī stāsta par reformu, tomēr pasniegšanas agresivitātes pakāpē ir krietni zemāki, nekā to varēja iedomāties. Jo viņiem jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neiegāztu “Saskaņu”. Bet viena ļoti nepatīkama lieta, kas tiek pēdējos gados darīta, ir 11. novembra diskreditācija, apgalvojot, ka lāpu gājienā iet “fašisti”. To gan varētu ļoti viegli apgāzt, ja Ārlietu ministrija apkopotu neskaitāmus gadījumus pasaulē, kad šādi lāpu gājieni notiek. Pat padomju okupācijas gados komjaunieši gāja ar lāpām!
Saistībā ar Latvijas simtgadi nākamgad mēs varot piedzīvot īpašu viltus ziņu uzlidojumu?
Nevarēs jau pateikt, vai tas būs mērķēts simtgadei vai Saeimas vēlēšanām, kas arī notiek 2018. gadā. Simtgadi varētu izmantot, lai parādītu, ka mēs it kā esam vīlušies savā valstī. Man personīgi būs interesanti, ko un cik agresīvi viņi darīs ar neatkarības vēstures stāstiem. Jo tas, ko viņi tagad dara, lai diskreditētu Lāčplēša dienu, ir precīzi mērķēts krievvalodīgajai auditorijai. Uz latviešiem tas neiedarbosies. 11. un 18. novembrim līdz šim aptaujās bija īpaša tendence kļūt par sabiedrību saliedējošām dienām. Ap trešdaļu aptaujāto krievvalodīgo piedalās šo svētku pasākumos, un tendence pieaug. Tajā pusē tas noteikti rada bažas – kā tā, veidojas simboli, kas ir ārpus mūsu kontroles!
Mūsu praksē ir vairāki gadījumi, kad cilvēki pilnīgi negaidīti gluži individuāli kļūst par viltus ziņu upuriem. Piemēram, vēsturnieks Arturs Žvinklis, kurš uzstājās radio “Baltkom” 1941. gada 14. jūnija deportāciju sakarā, bet kura teiktais pēc tam krievvalodīgajos medijos parādījās absolūti sagrozītā veidā! Vai tukumnieks Viktors, kura foto no kāda iepazīšanās portāla vienkārši nozaga un izmantoja ilustrācijai pie viltus ziņas.
Stāstā par Žvinkli pirmā mācība ir: ja nejūties drošs valodā, kādā runā raidījumā, kur esi uzaicināts, nepiedalies tajā. Jārēķinās, ka citi var izraut tavus vārdus no konteksta un izmantot saviem mērķiem. Es principiāli izvairos runāt ar krievvalodīgajiem medijiem, jo mana krievu valoda nav tik laba, lai es tajā varētu jēdzieniski izskaidrot problēmas, ar kurām strādāju. Pēc tam pašam kauns klausīties, kā nespēju izteikt to, ko vēlos. Angļu valodā ir citādi. To esmu apguvis arī analītiskajā līmenī.
Un kā cīnīties pret tā saukto klikšķu biznesu, kam nav politisku mērķu, bet kas tomēr pārstāv viltus ziņu jomu un nodara kaitējumu? Piemēram, izdomātais stāsts par it kā pazudušu meiteni, “Air Baltic” biļešu “dāvināšana”…
J. B.: Jautājums ir, kas ir šo “klikšķu” portālu mērķauditorija. Vai saprotam, kas notiek to cilvēku, kuri uzķeras uz šīm ziņām un tās lasa, galvā? Cilvēku lielākā daļa parasti ir samērā augstās domās par savām kritiskās domāšanas spējām. Mēs stāstām situāciju, bet cilvēks domā: “Es jau tāpat visu zinu!” Šī “klikšķu” biznesa mērķauditorija ir ļoti specifiska. Man šķiet, riski no šādām viltus ziņām lielākoties ir daudz daudz mazāki nekā no tām, par kurām runājām iepriekš. Tur vēstījums nav svarīgs, tur galvenais, lai cilvēks noklikšķina uz ziņas un ļauj portāla turētājam no tā nopelnīt. Manuprāt, mēs vispār jēdzienu “viltus ziņas” lietojam pārāk plaši un saprotam ar to arī propagandu, kaut gan par viltus ziņām būtu saucamas tikai tās, kas izskatās pēc ziņām, bet kurām saturiski nav nekā kopīga ar realitāti. Tas ir pavisam kas cits nekā attiecīgi iekrāsota vai manipulēta ziņa. Vienā gadījumā runājam par propagandu, kas var izmantot viltus ziņu kā vienu no instrumentiem, bet otrā par vienkārši cinisku mediju darbību.
M. K.: Vienā gadījumā mērķis ir ietekmēt sabiedrisko domu, bet otrā tikai nopelnīt naudu? Es gan domāju, ka tie ir tikai dažādi veidi, kādos viltus ziņas tiek izplatītas. “Vesti.lv” it kā nav “klikšķu” portāls, bet, ja tieši tādu pašu ziņu ar skaļu virsrakstu izplata caur “klikšķu” portālu…
J. B.: Nē, ja cilvēkus cenšas par kaut ko pārliecināt, tad mums pret to jāizturas kā pret propagandu. Taču “klikšķu” portāliem nav mērķa panākt politisku ietekmi sabiedrībā – tikai vēlme izraisīt emocionālu reakciju. Tās ir divu dažādu mērogu parādības.
M. K.: Es gan redzu atšķirību tikai motivācijā, bet ne sekās.
J. B.: Tas ir skumjš paradokss, ka tiešsaistes vidē labāks biznesa modelis ir tiem, kuru stāstiem nav nekā kopīga ar patiesību. Ja domājam, ko darīt ar viltus ziņām, tad mums būtu jādomā, kā mainīt interneta medija biznesa modeli un tiešsaistes reklāmu izvietošanas principus. Jāatgādina, ka cienījamu uzņēmumu reklāmas parādīšanās dīvainos portālos daļēji var darboties kā elements, kas vairo ticamību šiem portāliem.
