Bija kolhoznieki, kļuva kontrabandisti 0
Pirms kādām dienām bijušais deputāts Māris Kučinskis laida tautā smeķīgi apzelējamu ķecerību, ka derētu atjaunot sovhozus un kolhozus, lai tādējādi paceltu izpostīto, novārtā aizlaisto ražošanu laukos. Kur šis Artūrs Čikste bija agrāk, Tautas partijas ziedu laikos, kālab toreiz nedibināja kolhozu “Nākotne”?
Savukārt kolīdz padzirdēja, ka kādreizējie Latgales kolhoznieki kapitālisma periodā pārkvalificējušies par kontrabandistiem un cietsirdīgā valdība met sprunguļus krievu šņabja, pīpju un degvielas vedēju riteņos un vēlas pārtraukt šo rūpalu, klāt bija ZZS ar ultimatīvu prasību steidzīgi sarakstīt beznodarbinātībā slīcēju latgaliešu palīdzības programmu. Atkal jāvaicā – kamdēļ ministri Dūklava, Vējoņa kungi tādu netapināja?
Tā arī palicis noslēpumā, kuros krūmos beidzamos 20 gadus pēc vēlēšanām pazūd tie, kas pirms vēlēšanām medainā balstiņā kvēli solās palīdzēt zilo ezeru zemei, un es nejautāju, vai tad vecās iepriekšējās programmas “laukiem – priekšroku!” jau sapelējušas. Ja arī laucinieki pievienojas vispārējai ņurdēšanai pret valdību, tad, “turot tautas kanti”, taču viņi nepieder pie pirmā numura vaimanātājiem, visumā saglabā veselīgu dzīves un darbaprieku, un tie ir dīvāna zemnieki, plānā galdiņa urbēji, kas tricina gaisu ar žēlabām, cik sabrukuši Latvijas lauki. Tomēr – ja nu kādu slāni šeit turējuši nevienlīdzībā, tad nevis krievvalodīgos, bet lauku ļaudis. Ak vai, kāda jezga izceļas politiskajā pīļu dīķī, kad jādala amatvietas, mī un žē, cik aizņemti ir ministri, izskaitļojot Latvijas laimes formulas, taču par zemnieciņiem maza daļa.
Reiz kāda televīzijas zvaigzne pārmeta – kas tad pāķiem būtu ko sūdzēties, rekur visi apkārt braukā ar džipiem kā kundziņi. Tāds tas augstpapēžu, asfalta attieksmes jautājums ir – kas nav uz zemēm bijis, nezina par neizbraucamiem ceļiem un “šosejām”, kur džips vienīgais pārvietošanās līdzeklis.
Diezin vai valdības locekļi ir cēlušies no ganiņiem kā pārējie latvieši, visdrīzāk, ka mežā dzimuši, auguši, jo nedz “sakņojas dzimtajā zemē”, nedz domā, ka “teļos mūsu nākotne”, nedz uzskata, ka “lauki – tautas dzīvā spēka avots”. Jau pirmās Godmaņa valdības laikā gudri spriedēji bija “atmodušies” un skaitīja, ka, raugi, Eiropā tikai 3 – 4% lielu, modernizētu zemnieku darbojās lauksaimniecības ražošanā, kamēr mums kā smaga nasta no kolhozu sistēmas laikiem uzgūluši 18% nodarbināto. Vai tad jau 1991. gadā nebija skaidrs, ka no provinces jātin makšķere, jo uzdevums ir: banku un tranzīta valstī, kas jāceļ pēc Honkongas (Šveices utt.) modeļa, lauksaimnieki pamazām jāiznīdē kā šķira. Nepieklājīgi izsakoties, kā prusaki. Tagad – uzdevums izpildīts! Toreiz palika bez atbildes – ko pēc tam darīs no sekumiem, izkaptīm un grābekļiem atbruņotie un ganos palaistie lauku iedzīvotāji, taču mūsu valdības neizceļas ar to, ka dod izsvērtas atbildes uz jautājumiem. Bet cilvēki jau mierīgi. Pie divstobrenēm neķeras. Viens iestāda cidoniju hektāru, cits humusā audzē sliekas, vēl viens sapņo rakt sapropeli. Tā ievācam ražu un dzīvojam, štrunts, ka citās zemēs pārtikas ražošanu un pārstrādi uzskata par vienu no perspektīvākajām, ienesīgākajām nozarēm, vēl brīnišķīgāku izgudrojumu par “Nokia”, ko mūsu valdība meklē tumšā istabā.
