Guna Roze: Bez dzelzs priekškara 3
Ja grib, lai kaut kas izdzīvo, vajag to aizliegt. Sena patiesība, kas darbojas nevainojami! Aizdomājos, vai tāds pats efekts būtu pretējai nozīmei: ja gribi ko izskaust, vajag to padarīt legālu un neierobežoti pieejamu.
Mana divdesmit četrus gadus vecā meita nesen feisbukā ievietoja interneta dzīlēs atrastu 1985. gada dokumenta fotokopiju – PSRS aizliegto ārzemju grupu un izpildītāju sarakstu ar paskaidrojumu, kāpēc ir šis aizliegums. Sarakstā līdzās tādiem “monstriem” kā “Black Sabbath” (vardarbība, reliģioza tumsonība), “Pink Floyd” (iejaukšanās PSRS ārpolitikā, Afganistāna), “Scorpion” (vardarbība), “Nazareth” (vardarbība, reliģiozs misticisms, sadisms), “AC/DC” (neofašisms, vardarbība) ir arī tādi solisti kā Donna Sammere (erotisms), Tīna Tērnere (sekss) un Hulio Iglesiass (neofašisms).
Meita feisbukā drīzāk saka nekā jautā: “Principā laba mūzika jums bija liegta. Vai tomēr atradāt iespēju klausīties šo komunisma vērtību graujošo izpildītāju daiļradi?” Un sekoja manas paaudzes ļaužu komentāri, ka klausījāmies taču visu ko! Mums bija poļu un Luksemburgas radio, plates, ko izredzētie pirka no jūrniekiem un par samaksu pārrakstīja kasetēs. Bija maza platīte ar trīs “The Beatles” dziesmām, bet plates nosaukumā grupas vārds neparādījās, vien – “vokaļno instrumentaļnaja grupa iz Angļiji”. Tātad – aizliegums visus šos mūziķus padarīja vēl populārākus. Cita lieta, ka tos nepārraidīja TV, radio un nespēlēja diskotēkās. Atceros, jo draudzējos (reāli, nevis virtuāli) ar vairāku diskotēku dīdžejiem. Zināju, kā top repertuārs, ievērojot stingro reglamentu: tik un tik procentu padomju mūzikas, tik – latviešu, tik – ārzemju. Apbrīnojami, cik stilīgu mūziku iemanījās atrast dīdžeji, manevrējot ar šīm proporcijām! Viens no viņiem, šodien atbildot uz manu virtuālo jautājumu par procentiem, raksta: “Vēl atceros regulāros gājienus uz Kultūras ministriju ar dziesmu sarakstu nodošanu saskaņošanai un autortiesībām.”
… Tieši šajā brīdī legāli uzlieku “Nazareth” – savu mīļāko grupu kopš 16 gadu vecuma, kad tā bija melnajā sarakstā. Pagriežu labi skaļi, lai ir baudāmi. Redz, cik iedarbīgas ir pat atmiņas par aizliegto augli – vajag tūlīt pat! Rakstu tālāk…
Ko mūsdienās nākotnes vārdā vajadzētu aizliegt, lai veicinātu, bet ko propagandēt, lai tauta – jo sevišķi bērni un jaunieši – novērstos? Kā būt ar no realitātes attālinātām datorspēlēm, kur katram virtuālajam varonim ir vismaz septiņas dzīvības, bet spēlētājam brīvas tiesības nogalināt katru, kas pa ceļam? Tās spēlē vai katrs puišelis. Un izaug breivīki bez izpratnes par dzīvības vērtību, taču tas nerūp ne lielai daļai vecāku, ne 100 gudrajiem. Nekas pretlikumīgs nav arī “Mini Mis” konkursi un modes skates, kur bērnus sapucē pēc labākajiem seksisma paraugiem par prieku pedofiliem. Apspriežamo piemēru būtu simtiem. Kontrolēt vai nospļauties? Atļaut vai aizliegt? Ar likumu vai dzīvu piemēru? Kādreiz, ja bērnu pieķēra pīpējam, vecāki ļoti bieži neizmantoja “dakteri bērziņu”, bet lika pīpēt līdz nelabumam. Un lielai daļai pietika visai dzīvei.
Varbūt iedarbīgi būtu aizliegt kustības, tā vietā nosakot, ka jāmācās, jāstrādā un jāballējas vienīgi guļus vai ratiņkrēslā, vislabāk – ar sasaistītiem locekļiem. Cīnoties pret sociofobiju, ar likumu varētu noliegt tikties ar citiem cilvēkiem, bet strādāt, iepirkties un komunicēt, izmantojot vienīgi tehnoloģiju brīnumus. Iespējams, jaunu nacionālo atmodu veicinātu veto dzimtajai valodai! Pareizrakstību un labu stilu varētu mēģināt pasludināt par cilvēktiesību pārkāpumu vai draudu demokrātijai, turpretī svešvārdus, rusicismus un anglicismus – par obligāto leksiku. Varbūt tad latviešiem runa vairs nekur neietu; atbildību nenestu; cilvēki iestādēs negrieztos un nestādītos ne priekšā, ne dobē; burkānus audzētu, bet bērnus audzinātu… Varbūt tad jaunieši rautos laukā no mājām, lai aktīvi atpūstos un cits ar citu sarunātos aci pret aci.
Redz, kādas antidemokrātiskas un vandaliskas domas rosina “Nazareth” un vecu rētu aizskaršana!
