Bērni mutanti: ne fantastika, bet tuvākās nākotnes reālā dzīve 3
Neskaitāmas socioloģiskās aptaujas pauž, ka vismaz 95% cilvēku kategoriski nav pieņemami ģenētiski modificēti organismi (ĢMO). Un tas tā ir, pat neskatoties uz daudzu zinātnieku kaismīgajiem apgalvojumiem, ka ĢMO saturoši produkti, piemēram, gaļas izstrādājumi, vai pat tie, kas tādi ir jau paši par sevi (dārzeņi un augļi), ir ne tikai nekaitīgi, bet kaut kādā ziņā pat ļoti noderīgi. Lai kāds arī būtu tā dēvētais sabiedriskais viedoklis, taču tagad ir skaidrs, ka aktīvākie zinātnes ļaudis nenomierināsies, un, kā pauž avoti, jau visdrīzākajā laikā sāks “ražot” ģenētiski modificētus cilvēku mazuļus.
I
1997. gadā kinoekrānos parādījās jaunzēlandiešu režisora un scenārista Endrū Nikolas filma “Gataka”, kas, atbilstoši mūsdienās priekšplānā izvirzītajām finansiālajām mērauklām, kliedzoši izgāzās, pat nespējot segt uzņemšanā ieguldītos līdzekļus. Toties zinātnieku vidē šī filma izraisīja negaidīti lielu un nopietnu diskusiju saistībā ar mūsdienu biotehnoloģijām, kas nepārtraukti pilnveido dažādu veidu organismus un to izraisīto apdraudējumu. Savukārt pēc 14 gadiem, 2011. gadā, NASA speciālisti šo filmu atzina par vispatiesāko “fantastiku”, raugoties no gluži zinātniskā aspekta.
Endrū Nikolu uzņemt šo filmu mudinājusi aizvien lielākus apgriezienus uzņemošā gēnu inženierija. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū jau visviet medicīnā izmantoja ĢMO, lai gan tikai 1996. gadā sākās ĢMO audzēšana rūpnieciskos apmēros. Sāka izplatīties uzskats, ka tie augi un dzīvnieki, ar kuriem pastrādājuši gēnu inženierijas speciālisti, ir noturīgāki pret dažādām ārējās vides ietekmēm, tiem piemīt paātrināti augšanas procesi un vispār ir vesela virkne priekšrocību salīdzinājumā ar to dabiskajiem brāļiem.
Endrū Nikolu un daudzus citus cilvēkus satrauca gēnu inženierijas straujās augšupejas tempi, un tas jūtams arī filmā “Gataka”, kur sabiedrība ir sadalīta divās daļās: “derīgie” (tie, kuru vecāki viņiem izvēlējušies mākslīgu, it kā visveiksmīgāko gēnu salikumu) un “nederīgie” (dabiskā ceļā un bez gēnu inženierijas iejaukšanās dzimušie). Pirmie bauda visus labumus, savukārt otrajiem praktiski liegtas jebkādas dzīves perspektīvas.
Iespējams, Endrū Nikola izrādījies vienkārši ģeniāls pravietis. Tajā laikā, kad viņš uzņēma savu filmu, nebija lāgā pat runas par to, ka varētu īstenoties ģenētiski eksperimenti ar cilvēkiem, tomēr, kā labi zināms, viss mēdz plūst un mainīties, un, kā vēsta plašsaziņas līdzekļi, atsaucoties uz autoritatīvām personām zinātnes aprindās, jau 2016. gadā pasaulē var parādīties pirmie… ģenētiski modificētie cilvēka mazuļi.
II
Viss liecina, ka par pirmo valsti, kurā gluži oficiāli būs atļauta mazuļu ģenētiska modifikācija, kļūs Britānija. Neskatoties uz ļoti aktīviem juristu, lielas daļas zinātnieku un, protams, kristiešu baznīcas kalpu iebildumiem, Britānijas parlamenta deputāti jau apstiprinājuši likumprojektu, kas ļauj izmantot vienlaikus uzreiz trīs cilvēku DNS, veicot mākslīgo apaugļošanu. Kā zināms, iepriekš arī šajā valstī tas bija kategoriski aizliegts.
Ja mēģinām izteikties saprotamākiem vārdiem, šā “ģenētiskā konstruktora” būtība ir šāda: tajā gadījumā, ja topošā bērna tēva un mātes gēni sevī potenciāli nes kādu slimību, virkni šo gēnu jau laikus aizvāc, bet to vietā ievada kāda šajā ziņā vesela cilvēka jeb “trešā vecāka” atbilstošos gēnus. Pētnieki pauž, ka šī metode palīdzēs tām ģimenēm, kuras pat mākslīgas apaugļošanas gadījumā nav spējīgas ieņemt veselu bērnu. Statistika pauž, ka, piemēram, tajā pašā Britānijā medicīnas centros katru gadu pēc šāda veida palīdzības vēršas aptuveni 150 pāri.
III
Zināms, ka šo gēnu uzlabošanas metodi izstrādāja vienlaikus trīs zinātnieku grupas, un visu gala slēdziens bija vienāds: attiecīgā metode ir visnotaļ humāna un pilnībā droša. Bet tad tomēr jājautā: un kāpēc gan tai joprojām ir tik daudz pretinieku, turklāt arī pašās zinātnieku aprindās?
Piemēram, kristiešu pārstāvji pauž savu tradicionālo – tā esot iejaukšanās padarīšanās, kas esot tikai viņu dieva lietas. Jo sanāk tā, ka sākotnējais embrijs tādas gēnu inženierijas iejaukšanās gadījumā ir pakļauts sagraušanai, tādējādi pasaulē nāk būtne ar pilnībā citu gēnu komplektu, kas ir atšķirīgs no tā, ko “paredzējis” kristiešu pielūgtais dievs.
Savukārt juristi norāda uz to, ka vēl nav uzkrāta pietiekama šādu metožu pieredze, lai jau tik nepārprotami tās “legalizētu”, jo vēl joprojām var tikai izteikt pieņēmumus par to, kas rezultātā sanāks, un ikviens embrijs tādā pasākumā vienkārši kļūst par izmēģinājumu trusīti.
Bet zinātnieki pauž, ka sekmīga rezultāta gadījumā šādu metodi var sākt plaši izmantot, lai vienkārši un bez īpaša iemesla “konstruētu” topošo bērnu, proti, piemeklējot viņam kādus gluži noteiktus gēnus. Piemēram, ja vecāki sagribēs, lai viņu pēcnācējs izaug par izcilu pianistu, jau embrija stadijā “pasūtīs” viņam septiņus pirkstus. Un, kas šajā gadījumā pārsteidzošākais, to arī dabūs!
Bet, iespējams, vissvarīgākais arguments ir tas, ka neviens nevar atbildēt uz jautājumu: kā šīs ģenētiskās modifikācijas izpaudīsies jeb uzvedīsies pēc dažām paaudzēm? Vai tikai šis nav vistaisnākais ceļš uz atgriešanos pie monstru pasaules un visa cilvēciskā iznīcināšanas?
