Juris Lorencs: Latvijas vārds bez pašas latviešu tautas ir tikai tukša skaņa 26
Atzīmējot barikāžu divdesmit piecu gadu atceri, to dienu aculiecinieki visi kā viens apliecina – barikādes bija ne jau savestā tehnika un betona plāksnes, bet gan cilvēki.
Dzīvi cilvēki, kurus tā laika vara tomēr neuzdrošinājās sašķaidīt zem tanku kāpurķēdēm, kā tas notika pie Viļņas televīzijas centra.
Latvijas attīstību pēc neatkarības atgūšanas dēvē par vienu no lielākajiem veiksmes stāstiem moderno laiku vēsturē. Mēs esam iestājušies respektablos klubos – NATO un ES, pievienojušies eirozonai. Teorētiski mums it kā vajadzētu atrasties vislielākajā drošībā un visaugstākajā labklājības standartā, kādu vien iespējams iegūt šodienas pasaulē. Varbūt šī drošības un izredzētības ilūzija ir tā, kas mums ļāvusi nojaukt reiz uzceltās barikādes.
Ne jau fiziskās barikādes – tās kļūst aizvien varenākas. Latvijā izvieto NATO militāro tehniku, uz robežas ar Krieviju un Baltkrieviju gatavojas būvēt žogu. Bet mēs esam sākuši nojaukt cilvēciskās barikādes. Latvijas iedzīvotāju skaits neatkarības gados samazinājies par ceturto daļu. Šo procesu var salīdzināt vien ar kariem un mēra laikiem. Dažviet laukos un mazpilsētās, manuprāt, jau sākušies neatgriezeniski procesi, kas attīstās paši pēc saviem likumiem. Jaunieši pamet dzimto vietu ne tikai darba meklējumos, bet arī tāpēc, ka ārzemēs jau atrodas viņu draugi un skolas gadu mīlestības. Radusies vērpete, kaut kas līdzīgs ūdens virpulim, kas draud sevī iesūkt visu tautu.
Bet Latvijas vārds bez pašas latviešu tautas ir tikai tukša skaņa. Cilvēki šodien izrunā Prūsijas nosaukumu, pat nedomājot par mūsu brāļu tautu – prūšiem, kas nozuda no vēstures skatuves. Nozuda bez pēdām, viņu zemē vairs nedzīvo pat kādreizējie apspiedēji vācieši, bet gan poļi un krievi!
Tagad, ka uz Latvijas politiskās skatuves tiek uzvesta jaunas valdības veidošana, ir radusies iespēja mainīt spēlētās lugas tekstu. Proti – līdz ar ministru portfeļu dalīšanu kardināli mainīt arī valsts politiku, kā pirmo un patiesībā vienīgo prioritāti izvirzot tautas saglabāšanu.
Laikmetā, kad valda sausa statistika, var pasmaidīt par šādu naivumu. Varbūt. Bet esmu pārliecināts – pēc simt gadiem nevienu vairs neinteresēs, kāds 2016. gadā Latvijai bija ārējais parāds, inflācijas procents, nodokļu politika un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Neinteresēs arī lauku skolu tīkla blīvums un skolēnu skaits uz vienu skolotāju mazpilsētu vidusskolās. Nožēlojami, ka tieši šeit daži politiķi (kas patiesībā pat nav politiķi, bet gan ierēdņi ar īslaicīgam biznesam raksturīgu domāšanu) saskata vislielākās iespējas “efektivizācijai” un “optimizācijai”.
Starp citu – par statistiku runājot. Vēl vienam Baltijas “veiksmes stāstam” Lietuvai šodien ir otrs augstākais (aiz Grenlandes) pašnāvību rādītājs pasaulē, rēķinot uz cilvēku skaitu – 36 uz 100 000 iedzīvotājiem, aptuveni divas reizes augstāks nekā Latvijā vai Krievijā. Kāpēc visos laikos garīgi un fiziski stiprā, katoliskā Lietuva, kur nacionālie partizāni atradās mežos vēl desmit gadus pēc kara, šodienas pasaulē jūtas tik vāja un neaizsargāta – tas patiesi būtu dziļākas izpētes vērts jautājums.
