Baisie nāves priekšvēstneši, ko esot iespējams redzēt, dzirdēt, sajust. Kas tie ir? 0
Nāves priekšvēstneši mēdz būt dažādi: tos var redzēt, sadzirdēt un sajust. Piemēram, visos laikos pulkstenis, kas sāk skandēt nelaikā, solījis drīzas nepatikšanas, jo bija ticējums, ka tādējādi Nāve sākusi konkrētā cilvēka dzīves atlikušo minūšu skaitīšanu. To pašu solījusi svece, kas izdegot nevis vienkārši sarūk, bet veido ap sevi izplūduša vaska vainagu. Par nelāgu zīmi uzskatīti arī putni, kas klauvē pie loga vai ielido mājā, jo putni esot dvēseles pavadoņi ceļā uz aizkapa pasauli.
Francijas rietumdaļā Bretaņā uz ceļiem daudzi sastapuši vienu un to pašu spoku, kas nodēvēts par Anku. Tas soļojis līdzās pajūgam, ko vilkuši trīs zirgu skeleti. Sadzirdot šā pajūga klabēšanu, cilvēki slēpušies mājās, baidoties paraudzīties laukā pa logu, lai nejauši nepievērstu sev spoka uzmanību, jo valdīja uzskats, ka tas ikvienam, kuru ierauga, nes nāvi. Anku izskatījies patiešām šaušalīgi: tērpies garos melnos paltrakos, baltiem pinkainiem matiem, platmalainu cepuri un pāri plecam pārsviestu izkapti ar neticami asu asmeni. Acu caurumi spokam bijuši tukši, un tas burtiski “uzošņājis” cilvēkus, uz visām pusēm šaušalīgi trīcinot galvu. Ikviens, kurš sadzirdēja viņa pajūga zvaniņu skaņas, šausmās sastinga un pie visiem svētajiem lūdzās, lai tikai Anku nepamana viņu.
Liecību bijis tik daudz, ka par tīru izdomu šo Anku dēvēt nevar, lai gan vēl joprojām parādībai nav rasts izskaidrojums. Pausts, ka tas varētu būt Kains – atbilstoši senebreju leģendām pirmais slepkava, kurš sodīts ar mūžīgu klaiņošanu pasaulē un jaunu upuru meklēšanu. Daudzi tajā saskatījuši kādu bojā gājušu paziņu, kurš tagad meklē ceļabiedrus uz aizkapa pasauli. Taču visi allaž bija pārliecināti: Anku katrā ziņā ir nāves iemiesojums.
Sastapšanās ar šo spoku uz ceļa bijusi patiešām šausmīga: tas nelaimīgo piespiedis ar seju pie zemes, kā dēļ upuris sakampis pilnu muti zemes, un tā kļuvusi par to, ko drīz sametīs viņa kapā. Tie, kuri sastapuši Anku vakarā, nav nodzīvojuši ilgāk par diviem gadiem, bet tie, kuri to sastapuši naktī, nomiruši mēneša laikā. Nāves priekšvēstnesis sakrāmējis savu upuru spoku ķermeņus savā pajūgā, kas nekad nav bijis līdz augšai piepildāms, tāpēc Anku allaž alcis aizvien vairāk upuru…
Savukārt Britānijā bijis bieži sastapts spoks, kas dažādās vietās dēvēts dažādi: Klaigātājs, Melnais Gliemežvāks, Klaidonis, bet visbiežāk – Grims. Taču allaž bijis viens un tas pats tā apraksts: milzīgs, melns suns ar lielām acīm, kas tumsā kvēlojušas koši sarkanas. Uzskata, ka Grims bijis skandināvu dievam Odinam piederējuša suņa pēctecis. Rūcošais nezvērs galvenokārt naktīs klīdis apkaimē, medījot cilvēkus, kuri nav paspējuši nokļūt līdz mājām. Ja kāds sastapies ar Grimu, acumirklī sastindzis suņa sarkano acu kvēles ietekmē, turklāt baisais tēls tad pats sācis strauji palielināties izmērā, sasniedzot buļļa augumu. Kopš tā mirkļa nelaimīgais sastapējs skaidri zinājis – viņam vairs nav atlicis ilgi dzīvot…
