Atmiņa par pieredzēto. Andra Silapētere recenzē Vernera Lazdāna izstādi “Personas kods” 0
Galerijā “Daugava” no 7. augusta līdz 7. septembrim apskatāma Vernera Lazdāna izstāde “Personas kods”.
Spocīgi silueti, te pa vienam, te pa diviem, izplūduši, teju nojaušami, it kā ietinušies biezā miglā, it kā attālinās, it kā pietuvinās. Saplūdināti it kā atpazīstami apveidi, bet iespēja tos pilnīgi atkodēt ir minimāla un izriet no katra iztēles robežām.
Šādu tēlojuma nekonkrētību mākslinieks skaidro ar to, ka, mums, iespējams, līdzās pastāv kādas paralēlas pasaules, bet mūsu iespēja visu aptvert ir tikai daļēja. Atmetot izredzes visu izskaidrot un definēt, mākslinieks atveido visu izplūdušu.
Lazdāns tos sauc par tēliem, kas atrodas transformācijas stāvoklī un ir gatavi mainīties, bet gleznās redzamais patiesībā ir tādi kā dabas skati. Nojaucot priekšstatus par klasisku ainavu, katrā bildē projicētas Lazdāna sajūtu un redzes pieredzes saskarsmē ar dabu.
Nelielā tekstiņā “Kas tad te redzams” Lazdāns atsaucas uz savu lauku namiņu pie upes, ko iekārtojis pirms vairākiem gadiem un tagad tas ir kļuvis par svarīgu pieturas punktu viņa ikdienā.
Vide un daba tur ir ierosmes punkti, kas atspoguļojas viņa ainavās.
Tekstiņā atklājas izjūtas, kas rodas tuvā mijiedarbē ar dabu, bet šādas atklāsmes izgaismo kaut ko ļoti tuvu romantismam un tā principiem apkārtējā atspulgā. Darbos parādās apzināta vēlme attālināties no reālās īstenības, abstrahējot apkārtējo, par centrālu nostatot gribu apjēgt sevi un savu iekšējo pasauli mijiedarbē ar dabas/ laika plūdumu.
Interesanti, ka tekstā viņš raksta par sevi, nepieminot nevienu citu, kas varētu būt šīs mājiņas līdziemītnieks vai ciemiņš, ir tikai viņš un daba, uzburot mums par sevi garīgā vientuļnieka tēlu, kas sastopas ar visiem, tagad mums darbos redzamajiem radījumiem.
Ieraksti dienasgrāmatā
Visas pieredzes un redzējumus saskarsmē ar dabu atklāj vairākas formātā lielākas un mazākas gleznas. Abstrakto tēlu pasauli papildina arī atšķirīgu izmēru keramikas skulptūras, izvietotas uz podestiem un grīdas galerijas telpā. Nekonkrētās formas gleznās un skulpturālajos veidojumos savstarpēji mijiedarbojas, bet tomēr dzīvo pašas savu dzīvi, neliekoties ne zinis par zālē klaiņojošajiem skatītājiem, kas pieliec galvu tuvāk, atkāpjas, sarauc pieri, domīgi vēro un mēģina savā prātā “tulkot” redzamo.
Bet mākslinieka dotās norādes par to, ko mēs redzam, ir diezgan skopas un minimālas, ar nolūku atstājot to katra paša ziņā.
Nosaukumi, kas ierasti norāda uz to vai citu parādību, šeit aizstāti ar ciparu virknējumiem 06042018 vai 15082017 un tā tālāk. Lazdāns saka, ka jau pirms kāda laika nolēmis darbiem vairs nedot vārdisku nosaukumu, lai, paejot laikam, nebūtu jāviļas, ka dotais nosaukums, iespējams, neatbilst tam, kas ticis vai ko gribējies gleznot.
Tagad darbiem tiek piešķirts personas kods jeb datums, kad tie radīti. Ciparu virknējumi kā nosaukumi liek darbus lasīt kā dienasgrāmatas ierakstus, atklājot atšķirīgas dienas un atšķirīgus mēnešus gleznotāja pieredzē.
Piemēram, “20092017” tēloti divi silueti, kas stāv atstatus viens no otra, šķiet, viņš un viņa. Nekas tiešs nav noprotams, nav sejas vaibstu, it kā divas ēnas, bet tēlu varbūtējās dzimumu atšķirības iezīmē ar konkrētāku baltu līniju ievilktas tērpu apkaklīšu aprises.
Kurp viņi dodas, vai viņi pozē māksliniekam, tas ir kāds dubultportrets? Tad, piemēram, “04092017”, kur saplūduši vairāki abstrakti apjomi, bet vienā no tām nojaušama Lazdāna iepriekšējām gleznu sērijām raksturīga kāda dzīvnieciņa galva.
Laika attēlojums
Gleznas kā konkrētu dienu atspulgi liek atcerēties Onsa Kavaras gleznu sērijas “Šodiena” (1966 – 2014). Atšķirībā no Lazdāna “personas kodiem” nosaukumā, Kavara gan gleznoja konkrētās dienas datumu, vienmēr sekojot vienam un tam pašam gleznošanas veidam, ciparu kombināciju, piemēram, “SEPT.20, 1966” papildinot ar tās dienas avīzes izgriezumu.
Ja viņš atradās kādā citā valstī, tad izmantoja tās valsts valodu. Šādas viņa darbības pamatā bija vēlme attēlot atmiņu par pasaules vēsturi un laika plūdumu un to, ka katram šis plūdums, diena, datums nozīmē ko citu, konkrētajai Kavaras bilde (datumam) kļūstot par katra individuāla skatītāja pieredzi.
Kavaru un Lazdānu tieši nesaista ideja par tēlojumu, vienam tas ir izplūdis, saprotot, ka visu apkārtesošo nav iespējams līdz galam aptvert, kur otram konkrēts. Tomēr abi, netieši paralēli uzlūkoti, ļauj domāt par laika attēlojumu, savas un pasaules pieredzes atveidu un kas ir tas, kas to definē.
