Sprediķot sākt nedrīkst. Saruna ar pieciem Latvijas armijas kapelāniem 2
Dzimtenes aizsargāšana ir viens no godpilnākajiem, bet arī grūtākajiem uzdevumiem, kādus vien var uzņemties. Lai karavīri psiholoģiski nesalūztu, nekļūtu par bezjūtīgām kaujas mašīnām un neiepītos netikumu slazdos, nepieciešams drauga plecs un atbalsts. Latvijas armijā viņiem to piedāvā astoņi dažādu konfesiju kapelāni. Pirms Lāčplēša dienas tikos ar pieciem no viņiem – Nacionālo bruņoto spēku virskapelānu Elmāru Pļaviņu, kapelāniem Raimondu Krasinski, Ruslanu Markēviču, Laimnesi Pauliņu un Uģi Brūkleni.
Strādā kā komanda
Katrs kapelāns dien kādā no vienībām atbilstoši savam raksturam un dotībām. Piemēram, Uģim ir panākumi akadēmiskajā vidē, un viņš strādā pie doktora grāda iegūšanas. Raimonds vada svinīgus pasākumus. Virskapelānam Elmāram padodas konsultācijas ģimenes un pāru jautājumos. Savukārt Ruslans tiek cienīts visrūdītāko kaujinieku vidū, jo pats dienējis Irākā un Afganistānā. Viņi visi strādā kā komanda. Tāpat norit veiksmīga sadarbība ar armijas psihologiem.
Kapelāni spēj veikt savu kalpojumu tikai tad, ja kļūst par karavīru uzticības personām un draugiem. Viņi nevar tikai sēdēt štābā. “Būt tur, kur ir karavīrs,” skan viņu neoficiālā devīze. Ruslans atzīst, ka viņš nekad pirmais nesāk runāt par Dievu. Viņš kopā ar pārējiem piedalās treniņos, mācībās un kaujas operācijās. Pēc kāda laika biedri saprot, ka uz viņu var paļauties, un tad vēršas pie viņa ar savām problēmām. Ne visi runā par reliģiskiem jautājumiem. Karavīri uztic savas rūpes par ģimeni, dienestu un nākotni. Retos gadījumos ir kopīgi nonākts pie pārliecības, ka militārais dienests nav attiecīgās personas īstais aicinājums.
