Juris Lorencs: Ar šprotēm uz Briseli? 7
Sagaidot pašvaldību vēlēšanas, interneta portāls “Delfi” publicējis visai zīmīgu interaktīvu karti, kas uzrāda iedzīvotāju skaita izmaiņas Latvijas novados pēdējos septiņos gados. Aina ir bēdīga – novados ārpus Pierīgas iedzīvotāju skaits vidēji samazinājies par 9 – 10%. Patiesība ir vēl skaudrāka, jo daudzi lauku novados deklarētie iedzīvotāji patiesībā strādā Rīgā vai pat ārzemēs. Situācija nav daudz ko labāka arī reģionu “perspektīvajos attīstības centros”.
Ko nozīmē šie 10% vien nieka septiņos gados? Latvijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums patlaban ir apmēram 73 gadi. Tas nozīmē, ka, saglabājoties pašreizējām attīstības tendencēm, viena cilvēka mūža laikā vismaz daļa Latvijas pilnībā izmainīsies. Tā būs aparta un apmežota zeme, bet bez cilvēkiem. Vai tas labi vai slikti? Manuprāt, slikti, kaut gan tepat Latvijā dzirdamas balsis – nekas traks tas nav, urbanizācija notiekot visā pasaulē…
Bet šie skaitļi apliecina vēl kādu visai pamācošu likumsakarību. Proti, tie ir ļoti līdzīgi visā Latvijā, visos reģionos, un ne jau tikai bieži daudzinātajā “depresīvajā Latgalē”. Mēs varētu teikt, ka nemākuļi ievēlēti desmit, nu varbūt divdesmit Latvijas pašvaldībās, ka šeit dzīvo slinki, kūtri un nezinoši cilvēki. Bet nekad nevar būt tā, ka pilnīgi visos lauku novados politiķi, pašvaldību amatpersonas, uzņēmēji nav pratuši piesaistīt privātas investīcijas vai Eiropas fondus, nav radījuši jaunas, labi apmaksātas darba vietas, nav bijuši pietiekami radoši, lai piesaistītu tūristus utt.
No tā izriet, ka problēmas sakne meklējama nevis vietējos cilvēkos, nevis pašvaldībās, bet gan apstākļos, kādos viņi atrodas, vai precīzāk sakot, kādos viņi ir nolikti. Tas nozīmē arī to, ka pārlauzt nelabvēlīgo tendenci var tikai Rīgā un Briselē pieņemti politiski lēmumi. Teiksim atklāti – tieša palīdzība, naudu ieskaitot.
Jautājums ir par to, cik mēs vēl esam suverēni lēmumu pieņemšanā un cik skaļa ir mūsu balss Briselē. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc mums joprojām ir Latvijas Banka, nevis Eiropas Centrālās bankas Rīgas filiāle. Tā ir mānīšanās, piesegšanās ar skaistiem vārdiem. Jo divas galvenās centrālās bankas funkcijas – naudas emisija un kredītlikmju noteikšana – vairs nav Rīgas, bet Frankfurtes kompetencē. Mēs vairs neesam tiesīgi veidot valsts budžetu ar ievērojamu deficītu, pat tad, ja nauda domāta attīstībai. Vācijas kanclera kandidāts no Sociāldemokrātiskās partijas Martins Šulcs (nesenais Eiroparlamenta priekšsēdētājs) nupat paziņojis, ka nākotnē visām eirozonas valstīm esot jāveido viens kopējs budžets. Līdzīgās domās ir arī nupat ievēlētais Francijas prezidents Emanuels Makrons. Ja tā, tad Latvijai pazudīs vēl viens suverēnas valsts atribūts – lemšana par budžetu, bet mūsu Ministru prezidents kļūs vien par “Latvijas pagasta” pārvaldnieku.
Labie ceļi Lietuvā padomju laikos bija nekas cits kā lielāka māka (neatlaidība, nekaunība?) izlūgties Maskavas labumus jeb, kā toreiz teica, “izsist fondus”. Bijušie Latvijas PSR Valsts plāna funkcionāri bieži stāstījuši, ka ceļā uz Maskavu koferī vienmēr līdzi esot bijis melnais balzams, šprotes un “Laimas” konfektes. Tas gan vairāk bijis savdabīgs rituāls, cieņas izrādīšana, jo Maskavas ierēdņiem patiesībā netrūcis ne “putna piena”. Ko uz Briseli vedīs mūsu “Latvijas pagastvecis”? Nu ne jau šprotes – tajās esot par daudz sliktu vielu.
