Kas darāms valsts valodas kopšanā un pozīciju stiprināšanā? 7
Piektdien, 17. oktobrī, “LA” publicēja Dzintras Hiršas un Ingrīdas Strodas rakstu “Pastāv lietas, kas nav tulkojamas svešvalodā”, kurā autores spriež par valsts valodas situāciju un darāmo tās uzlabošanā. Vaicāju arī citu ekspertu viedokli.
Dace Markus, profesore, RPIVA rektore: “Svarīgākā ir izpratne, ka dzīvojam Latvijā. Dīvaini, bet ne visi to tiešām apzinās. Šī atziņa jāatgādina visās valsts jomās, lai ikviens pierastu pie domas – es dzīvoju Latvijā, tātad man ir gods runāt latviešu valodā. Bet valodu apguve bērnībā noteikti jāvērtē pozitīvi, manu vecāko mazmeitu piemērs rāda, ka 1. klasē var labi apgūt trešo valodu. Mūsu akadēmijā pirmajā kursā saņemam studentus ar dažādām latviešu valodas zināšanām, jā, ir piemēri, kad tieši valodas kultūras kursa dēļ paliek parāds, tad ir jāsaņemas, jāmācās individuāli. Ne visi to iztur, bet ir lieliski piemēri, kad meitene no Gruzijas jau otrajā reizē atbild ļoti labi, kad ķīniete pabeidz latviešu valodā ne tikai bakalaura, bet arī maģistra programmu. Tomēr arī mums pašiem, kam latviešu valoda ir dzimtā valoda, ir vēl jo svarīgāk atgādināt sev – man ir gods runāt latviešu valodā!”
Māris Baltiņš, Valsts valodas centra direktors: “Katram latvietim un latviešu valodā runājošam ir jājūt lielāka cieņa pret pareizu valodu, neļaujoties liekai spēlei ar žargonvārdiem un vulgārismiem. Otrs problemātiskais moments saistīts ar valodas mācīšanu. Nav svarīgi, mācām svešvalodu no 1. vai 2. klases, bet nedrīkst rasties iespaids, ka svešvaloda ir svarīgāka par dzimto valodu. Situācija tagad atgādina to, kāda bija pirms simt gadiem: varam atrast Andreja Upīša tekstus, kuros viņš apsmej Rīgas birģerus, kuri nemāca saviem bērniem pareizu latviešu valodu, jo šķiet, ka dzimto valodu katrs automātiski piesavinās bez piepūles, it kā pašu par sevi. “Kārklu anglisms” vistipiskākā veidā izpaužas nosaukumos, kuri bieži ir kroplā angļu valodā. Tas ir provinciālisms. Labu restorānu pazīst ne jau pēc sadomāta nosaukuma angļu valodā, bet pēc laba ēdiena.”
Ilga Jansone, Latviešu valodas institūta direktore: “Ļoti nopietna problēma ir topošo žurnālistu sagatavošana. No saviem studiju gadiem atceros, ka tolaik TV un radio dzirdēju ļoti izkoptu valodu, un žurnālisti bija paraugs gan valodas, gan uzvedības ziņā. Tagad redzu, ka intervētāji ļoti bieži neprecīzi vai nepareizi lieto gan darbības vārdu formas, gan saikļus un apstākļa vārdus. Ir starpība, vai žurnālists sarunājas ar Valsts prezidentu vai ar vidusskolēnu. Raksta “Pastāv lietas, kas nav tulkojamas svešvalodās” autores jautā: “Kādā valodā ir “CēsuLight”?” Latvijā ražota produkta nosaukumam būtu jābūt latviešu valodā. Ja tas paredzēts ārējam tirgum, var domāt par kompromisu, taču pamatnosaukumam latviešu valodā jāsaglabājas.”
Jānis Valdmanis, Latviešu valodas aģentūras (LVA) direktors: “Valsts valodas pozīcijas var stiprināt tikai valodas lietojums visās sociolingvistiskajās jomās, sākot ar valsts varas un pārvaldes institūcijām, bruņotajiem spēkiem un policiju, pašvaldības iestādēm, transportu un sakariem utt., beidzot ar kultūru un sadzīvi. Tā kā 2012. gada LVA aptauja liecina, ka apmēram 90 procenti cittautiešu prot valsts valodu vismaz pamatprasmju līmenī, ir skaidrs, ka problēma ir nevis valodas neprasmē, bet gan valodas nepietiekamā lietojumā. Pozitīvākas attieksmes veidošanā pret latviešu valodu ļoti svarīga loma, protams, ir izglītības sistēmai (vispirms jau skolotājam!), bet ne mazāk būtiska ir plašsaziņas līdzekļu un valsts amatpersonu, ierēdņu, viedokļu līderu personiskajam piemēram vienmēr un visur ar Latvijas iedzīvotājiem un plašsaziņas līdzekļiem runāt valsts valodā.”
