Ar nesprāgušu mīnu atvilktnē. Saruna ar Ritu Aksenoku 11
Rita Aksenoka, bijusī Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece un vēlāk Valsts prezidenta kancelejas apžēlošanas dienesta vadītāja, viesojās redakcijā, lai dalītos pārdomās par augusta notikumiem pirms 25 gadiem, kā arī to, kāpēc šodien ar noziegumu izmeklēšanu nesokas tik gludi, kā gribētos.
– Jūs piedzīvojāt to laiku, kad Latvijā bija divas prokuratūras – viena Maskavas pakļautībā, bet otra – neatkarīga. Kā prokurori tika sadalīti, kurš pie kuras prokuratūras piederēs?
R. Aksenoka: – Cilvēkiem nav īstas skaidrības par periodu no 1990. gada 4. maija līdz 1991. gada 21. augustam. Pēc neatkarības pasludināšanas sākās ļoti nozīmīgi procesi, kas ilga līdz 1991. gada augustam un pat ilgāk. Tajā laikā Ģenerālprokuratūra bija pakļauta PSRS ģenerālprokuratūrai, bet vienlaikus bija izveidota neatkarīga Latvijas republikas prokuratūra. Lietuvā neatkarīgu prokuratūru izveidoja jau 1990. gada martā, bet septembrī arī Latvijas Augstākā padome pieņēma lēmumu par neatkarīgu prokuratūru. Tieši ar to brīdi sākās prokuratūras dalīšanās.
LPSR ģenerālprokurors bija Valentīns Daukšis, un viņa uzdevums bija saglabāt Latvijā PSRS likumu spēku. Tā dalīšanās bija samērā vienkārša – ja atbalsti Latvijas valsts neatkarību, turpināsi strādāt neatkarīgajā prokuratūrā, bet, ja esi PSRS pusē, tad šajā prokuratūrā nav vietas. Lielākā daļa krievvalodīgo prokuratūras darbinieku, un viņu bija ļoti daudz, neatzina neatkarīgu prokuratūru un aizgāja projām.
Tolaik vadīju LPSR prokuratūras Sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas daļu, un mani kolēģi, dažādu tautību izmeklētāji, ne tikai latvieši, bet arī krievi, ebreji, lietuvieši un citi, visi kā viens pārgāja strādāt uz neatkarīgo prokuratūru. Tieši tāds bija arī mans lēmums.
Pirmais neatkarīgās Latvijas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš bija strādājis arī par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju, un mēs vēlējāmies, lai viņš vada Ģenerālprokuratūru. Šo amatu piedāvāja arī man, bet es jau biju gados, Jānis bija jaunāks. Tomēr vēlāk, manā izpratnē, viņš izrādījās neatbilstošs augstajam amatam.
– Bet kā jūs varējāt strādāt, ja Iekšlietu ministrija joprojām atradās PSRS Iekšlietu ministrijas pakļautībā?
– Mūs, neatkarīgās prokuratūras izmeklētājus, pieņēma iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, kurš iedeva telpas izmeklētājiem Raiņa bulvārī. Rajonu prokuroriem nebija telpu problēmu, jo viņi palika jau ierastajās darba vietās. Viņus neviens neaiztika, kaut gan viņi jau bija Latvijas Republikas prokuratūras pakļautībā.
– Ko darīja tie prokuratūras darbinieki un prokurori, kuri nepiekrita strādāt neatkarīgās valsts prokuratūrā?
– Viņi turpināja strādāt Daukša vadītajā ģenerālprokuratūrā, kas bija pakļauta Maskavai.
– Kā jūs šādā divvaldības sistēmā spējāt izmeklēt lietas?
– Tas bija ļoti grūti, jo, pirmkārt, mūs no prokuratūras izdzina ar tukšām rokām. Mums nebija ne seifu, ne rakstāmmašīnu, ne transporta… Pirmie signāli par to, ka nebūs vienkārši, bija jau 1990. gada 5. decembrī, kad Tukuma, Bauskas un Cēsu rajonā uzspridzināja tikko par tautas saziedoto naudu uzstādītos pieminekļus leģionāriem. Man nebija nekādas pieredzes šādu lietu izmeklēšanā, par ko liecina kaut vai tāds kuriozs fakts, ka notikuma vietā paņēmu neizsprāgušu mīnu, atvedu uz kabinetu un ieliku sava galda atvilktnē. Par laimi, tā mīna tomēr neeksplodēja.
Pirms uzbrukuma Iekšlietu ministrijai naktī uz 21. janvāri omonieši veica vairākas provokācijas. Piemēram, tie, kuri apsargāja Preses namu, paši sevi apšaudīja, lai radītu situāciju, it kā viņiem uzbruktu. Notikuma vietā ieradās mūsu izmeklētāji, kā arī Maskavai pakļautās Iekšlietu ministrijas prokuratūras pārstāvji – arī sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji, mūsu bijušie kolēģi. Satikās un katrs darīja savu darbu, īpaši netraucējot viens otram. Tā tas turpinājās diezgan ilgi, faktiski gandrīz līdz augustam.
Omoniešu izraisītie sprādzieni nebija tik intensīvi, lai nodarītu lielus kaitējumus objektiem un arī cilvēkiem, bet tiem bija jābūt tādiem, lai PSRS prezidents Mihails Gorbačovs Latvijā varētu izsludināt ārkārtas stāvokli un tad rīkoties, kā viņš vēlas. Tāpēc situācija bija ļoti sarežģīta, jo izmeklētāju izbraukumi bija nepārtraukti un arī cilvēki paši nāca uz prokuratūru, lai liecinātu par traģiskajiem notikumiem.
Kad 1991. gada janvārī prokuratūrai bija iedotas telpas Kalpaka bulvārī, visiem Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes izmeklētājiem bija tikai daži kabineti un gaitenis, kur mēs strādājām arī uz palodzēm, sēdējām pat uz grīdas un pratinājām.
Janvāra sākumā, kad omonieši uzbruka Preses namam, ģenerālprokurors kopā ar iekšlietu ministru izveidoja izmeklēšanas brigādi tieši OMON (PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas sevišķo uzdevumu milicijas vienība. – M. L.) noziegumu izmeklēšanai. Neraugoties uz to, ka vadīju Sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas pārvaldi, mani iecēla par šīs brigādes vadītāju. Faktiski mēs pārkārtojām savu darbu tikai OMON noziegumu izmeklēšanai. Pieci cilvēki bija gājuši bojā, neskaitāmi ievainoti, nepārtraukti gan Vaznim, gan Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam notika sarunas ar Maskavu, jo brieda ļoti nepatīkama situācija. Viena vienošanās, ko es līdz šim brīdim nespēju īsti piedot, bija tā, ka Skrastiņš ar Gorbunova piekrišanu OMON lietu nodeva Maskavai, bet ne visu lietu – tikai uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Desmit dienu laikā mēs paspējām nopratināt apmēram 200 cilvēku, noteikt ekspertīzes, saņemt arī atzinumus, izdarīt notikumu vietas apskates, kā arī apskatīt tos cilvēkus, kas bija cietuši, bet nebija miruši. Vienīgais, ko izdevās panākt, ka no mūsu prokuratūras trīs cilvēki strādāja OMON noziegumu izmeklēšanas brigādē. Mums izdevās vienīgi nokopēt to lietu. Pēc tam, kad to atdeva Maskavai, omoniešu uzbrukumi turpinājās. No toreizējās Ļeņingradas atbrauca žurnālists Ņevzorovs uz OMON bāzi un tur piedzīvoja OMON inscenētu uzbrukumu, it kā žurnālistam uzbruktu vietējie nacionāļi. Tur mūs klāt nelaida, jo notikuma vietā strādāja LPSR prokuratūra, bet mums rādīja, ka viņš esot gandrīz nošauts, ka izšauts cauri apkaklei. Bet beigās, kad mums tomēr izdevās tikt pie pratināšanas, pārliecinājāmies, ka tā bijusi kārtējā provokācija – viens turējis žaketes apkakli, bet otrs tai šāvis cauri. Pēc tam sekoja vēl citi iestudēti uzbrukumi, ar kuriem vajadzēja parādīt, ka Latvijā ir nepieciešama PSRS prezidenta pārvalde.
Sprādzieni sekoja cits citam dažādās vietās un ilga apmēram līdz maijam, kad sākās vesela uzbrukumu sērija muitas posteņiem, par kuriem daudzi ir aizmirsuši. Atceros, ka naktī uz 23. maiju uzbrukums bija trijiem posteņiem vienlaikus, uz ko mēs nebijām gatavi. Tos noslaucīja līdz ar zemi, pēc tam sekoja uzbrukumi arī citiem muitas punktiem, kurus nopostīja. Mēs zinājām, ka uzbrucēji ir omonieši, bet viņi jau pie mums nenāca uz pratināšanu. Nāca cietušie, un mēs aprēķinājām zaudējumus, neko vairāk nevarējām izdarīt. Līdz galam nevarējām izmeklēt, jo aizdomās turamie omonieši sadarbojās tikai ar LPSR prokuratūru.
