Uldis Šmits: Ar Merkeli pie stūres un “nacistiem Reihstāgā” 5
Jāatkārto vien banālā patiesība, ka Bundestāga vēlēšanas bija svarīgas visai Eiropai, tajā skaitā Latvijai. Nozīmīgs kļūst pat šķietami ne tik būtiskais jautājums, kas kļūs par kristīgo demokrātu partneriem nākamajā valdībā un uz kādiem nosacījumiem.
Mūs, piemēram, interesē, vai Berlīne ievēros savu apņemšanos atvēlēt vairāk naudas aizsardzībai, lai pakāpeniski sasniegtu 2% no IKP līdz 2025. gadam, kā tika solīts. Līdzīgu mērķi izvirzījusi Francija, kuru gan pirmām kārtām uztrauc Vācijas atbalsts Emanuela Makrona ierosinātajām Eiropas Savienībā īstenojamajām reformām. Bet vācu partiju politiķu izteikumi par šīm tēmām vēlēšanu kampaņas gaitā bija stipri atšķirīgi. Liberālā Brīvo demokrātu partija Kristiāna Lindnera personā diezgan strupi noraidīja Makrona ideju par eirozonas budžetu, salīdzinot to ar “tuneli, pa kuru nauda no Vācijas taisnā ceļā dosies uz citām Eiropas valstīm”. Tādā gadījumā tas notiks “bez mums”, teica Lindners, kurš, starp citu, iestājas par Grieķijas izslēgšanu no eirozonas un ārpolitikas jomā ir par Krimas jautājuma iesaldēšanu. Bet, ja Merkele izteiks priekšlikumu, no kura viņš nespēj atteikties, respektīvi, piedāvās viņam finanšu ministra portfeli vai citu tikpat biezu, Lindnera domas droši vien var mainīties… Kanclerei daudz parocīgāks partneris Eiropas lietās būtu Zaļā partija, taču zaļie negrib neko dzirdēt par militāro izdevumu palielinājumu. Tikmēr pilsoņu absolūtais vairākums, ieskaitot gan kristīgo demokrātu, gan sociāldemokrātu piekritējus, kā liecināja aptaujas, vairs negrib līdzšinējās abu partiju veidotās lielās koalīcijas saglabāšanu, ko ar sajūsmu uzņemtu Briselē un citviet Rietumos.
Tāds ir Merkeles ceturtā kancleres pilnvaru termiņa varbūtējo sabiedroto saraksts. Tajā netiek iekļautas galējības – “Kreisie”, kā arī “Alternatīva Vācijai” jeb “AfD”, kuras neizbēgamā ienākšana Bundestāgā kļuva teju par galveno apspriežamo tēmu. “Nacisti ir iekšā!” – šādu virsrakstu avīzes pirmajā lappusē publicēja Berlīnes nedēļas izdevums “Der Freitag” vēlēšanu priekšvakarā. Ārlietu ministrs Zigmārs Gabriels satraukti klāstīja, ka “pirmo reizi pēc 70 gadiem nacisti atkal uzstāsies Reihstāgā”. Tas, protams, jāuztver kā pārspīlējums – likums nemaz nepieļauj “nacistu” partijas pastāvēšanu. Taču būtu lietderīgi iedziļināties, kāpēc “AfD”, kam jau izdevies 13 federālo zemju (no 16) parlamentos iegūt, kopumā ņemot, vairāk par 160 vietām, piesaista ievērojamu daļu vēlētāju, kuri agrāk nepievērsa īpašu uzmanību šai partijai. Tikai pirms dažiem gadiem dibinātā “AfD”, kā zināms, sākotnēji vērsās pret eiro, bet tam veltītās intelektuālās debates tautu neiekustināja. Daudz ienesīgāki izrādījās saukļi pret masu imigrāciju, kuri iemantoja popularitāti Merkeles ne pārāk izsvērtās 2015. gada atvērto durvju politikas un terora draudu pieauguma dēļ. Turklāt atklājās, ka imigrantu pieplūdums un Eiropas islamizācijas problemātika visvairāk uzbudina imigrantus no bijušās PSRS, Krievijas TV kanālu skatītājus. Pirms vēlēšanām, piemēram, Vācijā retranslētajā kanālā “Rossija-1” seriālu un diskusiju raidījumu laikā tika iestumta politiska reklāma ar tekstu balsot par “AfD”, kas esot “mūsu un jūsu nākotne”. (Faktiski galēji labējiem un “Kreisajiem” nāca talkā arī Erdogans, aicinādams Vācijas turkus ieriebt varas partijām.) “AfD” vadošās personas šā gada sākumā silti uzņēma Krievijas Valsts domē, lai apspriestu dažādu veidu sadarbību. Specifiskie kontakti, protams, neaprobežojas ar “AfD” un tautiešiem vien. Jāpiezīmē, ka viņi tomēr nav politiski viendabīga masa, jo uz Vāciju pārcēlušies arī Putina režīma pretinieki, un daži, piemēram, pazīstamais sociologs Igors Eidmans, mobilizē domubiedrus, lai rīkotu akcijas un vājinātu Kremļa propagandas iespaidu. Kas nebūt nav vienkārši vidē, kur dominē vecā padomju cilvēka psiholoģija un vietējo tā dēvēto Putina izpratēju tēzes.
Liberāļa Lindnera prātojumi par Krimu nav pārāk tālu no “AfD” vēlēšanu listes galvas Aleksandra Gaulanda izteikumiem (par šo izseno “krievu zemi”), bet tie ir gandrīz identiski sociāldemokrātu aprindās joprojām ietekmīgā Gerharda Šrēdera paustajiem. Savukārt Šrēdera partijas biedrs Gabriels, kuru tā uztrauc “nacistu” atgriešanās Reihstāga ēkā, nekad nav publiski izvērtējis, kāpēc tagadējos “nacistus” sirsnīgi uzņem ciemos augstas Krievijas amatpersonas.
Merkele uz šī fona izskatās pēc principialitātes iemiesojuma. Jācer, tas ietekmēs arī viņas nākamo valdību, ar kuru Latvijai, kā arvien, būs krietni daudz darīšanu.
