Bijušā PSRS pučista meita dancina Latvijas varu un pārmet krievu problēmu ignorēšanu 37
“Ja krokodils apēdis tavu ienaidnieku, tas vēl nenozīmē, ka viņš kļuvis par tavu draugu” – sena aborigēnu paruna. Vēl jo vairāk šādai atziņai būtu pamats, ja krokodils ienaidnieku neēstu, bet tikai izrādījis neapmierinātību ar tā klātbūtni. Pārāk cieši apkampjoties ar krokodilu, var izrādīties, ka patiesībā viņam ir vienalga, kuru ēst, un vienīgais, kas viņu interesē, ir paša labsajūta.
Manuprāt, aborigēnu teicienu būtu vērts atcerēties, kad runa ir par tā saukto tirgošanos ar termiņuzturēšanās atļaujām (TUA). Savulaik tas tika iecerēts kā biznesa projekts, un galvenie ieinteresētie bija atsevišķi uzņēmēji, kurus sāpīgi bija skāris pārplīsušais nekustamā īpašuma “burbulis”. Pieprasījuma pēc šīs mantas nebija, toties iespēja iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā izrādījās diezgan pieprasīta. Visās diskusijās tolaik dominēja ekonomiskā izdevīguma arguments. Taču pagāja laiks un to neuzkrītoši aizvietoja jau pavisam cits stāsts – TUA esot glābiņš tiem, kas “bēg” no Putina režīma. Mums viņi būtu jāatbalsta…
Ļoti primitīva pieeja – ja Krievijas vadītājs izceļas ar agresīvu ārpolitiku, impēriskām ambīcijām, tad acīmredzot visi tie, kuriem viņš nepatīk vai kuri Krievijas varai nepatīk, automātiski ir Latvijas labvēļi, demokrāti un miermīļi. Te uzreiz jāsaka, ka loģika diemžēl ir aplama, pat ja nerunā par politiku. Ir pat cilvēki, kuri agrāk bijuši ļoti tuvi Putina sabiedrotie un pat draugi, bet kāda vien pašiem zināma iemesla dēļ agrākās saites zaudējuši. Piemēram, nelaiķis Boriss Berezovskis, viens no galvenajiem Putina politiskajiem “krusttēviem”, kuram līdz demokrātijai un godīgas politikas ideāliem tālāk kā no Zemes līdz Mēnesim, bija atradis patvērumu Londonā un no turienes mēģināja finansēt kaut kādu opozīcijas kustību, lai ieriebtu savam nepateicīgajam lolojumam. Taču šī cīņa bija tik piesūcināta ar personisko aprēķinu un cinismu, ka pat Putina kritiķi pret to izturējās rezervēti. Tāpat liekulīgi skan arī par “Putina baņķieri” dēvētā, tagad Londonā dzīvojošā uzņēmēja Sergeja Pugačova atklāsmes par negodīgo biznesu Krievijā, kurā pats agrāk ar vērienu piedalījies, un gan jau labprāt darītu arī šobrīd, ja nebūtu atstumts no siles.
Protams, starp Putina politiskajiem pretiniekiem tiešām ir cilvēki, kurus var cienīt un apbrīnot par viņu drosmi. Turklāt var just, ka viņi labi saprot, kāpēc Latvija un citas valstis Krievijas politiskajos centienos saskata draudus. Nedomāju, ka viņiem būtu jāatsaka palīdzība, ja šos cilvēkus skartu politiskas vajāšanas, taču ne jau TUA komplektā ar nekustamā īpašuma iegādi būtu mehānisms, kā šo atbalstu sniegt.
Tomēr būtiski atcerēties, ka ne visi Putina opozicionāri ir Latvijas draugi un labvēļi, vēl vairāk – daļa no viņiem politiskajos uzskatos nav tālu no Krievijas prezidenta pasaules redzējuma, ja atceramies, ka 2011. gada protestos pret Putina režīmu bija iesaistīti tik odiozi spēki kā komunistiskā “Kreisā fronte” un pat bēdīgi slavenie nacionālboļševiki. Daļa no šiem ļaudīm gan vēlāk kļuva par Putina atbalstītājiem, gandarīti par viņa lēmumu pievienot Krievijai Krimu, taču pirms tam viņi bļāva, ka Putinam jāiet prom.
Tie, kas pārceļas dzīvot uz citām valstīm, visbiežāk nav impēriski agresīvi noskaņoti, taču kaut kāda impēriskā apziņa tajā visā ir – proti, Latvija ir teritorija, kas, viņuprāt, īpaši neatšķiras no Krievijas, jo te gandrīz visi saprot un runā krieviski. Krieviskās vides trūkumu nevar just, bet daudz kas ir ērtāk un izdevīgāk nekā Krievijā. “Mūsu Honkonga” – kā bija teikts kādā publikācijā. Agri vai vēlu varam nonākt līdz tam, ka daļai šo emigrantu sāks šķist, ka arī politisko kārtību te nedaudz vajadzētu pamainīt. It īpaši, ja viņiem šķitīs, ka krieviskā vide vairs nav tik pietiekama, kā bija ierasts.
Pirms kāda laika “Latvijas Avīzes” redakcija saņēma vēstuli no kādas Jeļenas Lukjanovas, kas sevi bija pieteikusi kā Latvijā dzīvojoša juridisko zinātņu doktore un advokāte. Kā noprotams, līdzīgas vēstules bija nosūtītas lielai daļai Latvijas mediju, un kundze bija izvērsusi aktīvu kampaņu pret likumu, kas paredzēja, ka, atjaunojot TUA, kas iegūta apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi, būs jāmaksā 5000 eiro. Medijos viņa tika skaļi pieteikta kā “Hodorkovska advokāte”. (Jāatgādina, ka Hodorkovskis pasaulē tiek uzskatīts par pazīstamāko un nopietnāko politisko Putina pretinieku, vēl vairāk – daudzi spriež, ka tieši tā uzskata arī pats Putins.) Nekur gan netika uzsvērtas daudzas citas J. Lukjanovas saites, kas varbūt ir daudz nozīmīgākas par juridiskajiem pakalpojumiem nežēlastībā kritušajam oligarham. Piemēram, tas, ka J. Lukjanova līdz 2009. gadam bija Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas biedre. Tā ir Genādija Zjuganova vadītā partija, kas 90. gados bija nopietnākā opozīcija prezidentam Borisam Jeļcinam, un tās politika bija orientēta uz padomju sistēmas atjaunošanu. Ar laiku gan komunisti “iesūnoja” un faktiski kļuva par Kremļa pakalpiņiem. Formāli tā gan joprojām skaitās opozīcija, taču Krievijā to dēvē par “sistēmas opozīciju”, kas tikai tēlo ierasto lomu Kremļa organizētajā izrādē. Kā izriet no internetā pieejamās informācijas, J. Lukjanova no KFKP neizstājās, viņa apturēja tajā darbību, jo ieguva amatu, kas nav apvienojams ar piederību kādai partijai. Vēl interesantāks fakts – J. Lukjanovas tēvs ir Anatolijs Lukjanovs, pēdējais PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs, viens no 1991. gada augusta puča organizatoriem. A. Lukjanovs tolaik tika uzskatīts par Mihaila Gorbačova domubiedru, un viņa sadarbība ar “stingrās līnijas” piekritējiem bija pārsteigums. Formāli viņš gan nebija GKČP jeb Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas loceklis, tomēr piedalījās tās darbā, gan vēlāk taisnojoties, ka viņa pozīcija bijusi “mīkstāka” nekā pārējiem pučistiem. Pēc apvērsuma izgāšanās A. Lukjanovs tika atstādināts no AP vadītāja amata un arestēts. Apcietinājumā viņš pavadīja vairāk nekā gadu. Galu galā visi 1991. gada apvērsuma organizatori, ieskaitot Lukjanovu, tika amnestēti. Viņš nebūt neteica ardievas politikai un kļuva par KFKP aktīvistu, tā ka var teikt, ka viņa meita gāja tēva pēdās.
Varētu padomāt, ka Jeļena Lukjanova, kura nopirkusi īpašumu Jūrmalā un ieguvusi TUA, cīnās par to, lai viņai nebūtu jāmaksā 5000 eiro. Taču viņa nākusi klajā arī ar daudziem citiem paziņojumiem. Piemēram, to, ka Hodorkovskis varētu kļūt par Latvijas premjeru, to, ka Latvijai ir lielas problēmas, jo valsts ignorējot te dzīvojošo krievu problēmas. Kā piemērs tiek minēts Krievijas propagandas daudz apzelētais gadījums ar ārstu, kurš it kā atteicies ar pacienti runāt krieviski. “Šai valstij ir problēmas ar vadību. Ja valsts runā tikai ar 60% savu iedzīvotāju, tai ir lielas problēmas. Un man gribētos palīdzēt tās risināt,” intervijā Latvijas Radio 4 paziņojusi J. Lukjanova. Un ar ko tad šie paziņojumi atšķiras no Putina un citu valdošo Krievijas politiķu tradicionālajiem pārmetumiem par krievu tiesību apspiešanu? Ne ar ko!
Turklāt viņa lielās, ka Latvijā visu ir viegli nokārtot – viena vēstule Valsts prezidentam, Saeimai un valdībai, un Imigrācijas likums jau labots. Varbūt kundze pārspīlē, bet ja ne, tad rodas jautājums – pēc kā stabules danco mūsu vara?
Reakcija
NA vēršas pie iekšlietu ministra
Nacionālās apvienības (NA) frakcija vērsusies pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (“V”) ar aicinājumu nepagarināt termiņuzturēšanās atļauju Jeļenai Lukjanovai, teikts partijas izplatītajā paziņojumā.
NA vērš iekšlietu ministra uzmanību uz Lukjanovas “nesenajiem naidpilnajiem izteikumiem par mūsu valsti”, ka Latvijā latviešu ārsts atsakās pieņemt krievvalodīgus pacientus un ka Latvijas valdība sarunājoties tikai ar 60% savu iedzīvotāju. Lukjanova esot arī publiski norādījusi, ka Latvija, līdzīgi kā Ungārija un Polija, esot sākusi pieņemt likumus, kas esot pretrunā starptautisko tiesību principiem.
Nacionālās apvienības valdes loceklis Edvīns Šnore norādījis, ka šādus apmelojumus par Latviju parasti izplata Kremlis. “Šāda retorika ir uzskatāma par hibrīdkara elementu ar mērķi diskreditēt Latviju, kas ir klajā pretrunā ar Latvijas nacionālajām interesēm,” uzskata Šnore.
Nacionāļi aicina iekšlietu ministru rīkoties, lai termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanas programma tiktu atbilstoši kontrolēta un lai Latvija nekļūtu par drošības caurumu, pa kuru Eiropas Savienībā un NATO iekļūst Kremļa ietekmes aģenti.
