Juris Lorencs: Kāpēc Latvijai grūti sacensties ar Krievijas interneta “troļļiem”? 36
Novembra sākumā pasaules mediji vairākas dienas apsprieda slepenas militāra rakstura informācijas noplūdi Krievijā. Apspriedē Putina rezidencē Sočos televīzijas kamerā it kā nejauši vairākas sekundes paņirbēja papīra lapa ar uzrakstu “slepeni”, kurā bija attēlots jauns Krievijas “superierocis”, īpaša torpēda, kas spējot pilnībā iznīcināt ASV piekrastes pilsētas – vai nu ar parasto kodolsprādzienu, vai arī izplatot radioaktīvo piesārņojumu plašā apkārtnē (“netīrā bumba”).
Patiesībā vismaz man šī ziņa nebija jauna. Savulaik Latvijas Universitātes Kara katedrā studentiem tika stāstīts, ka kara gadījumā pret ASV tikšot vērsti zemūdens kodolsprādzieni, kas spēj izraisīt milzīgus cunami viļņus un burtiski noslaucīt no zemes Ņujorku vai Losandželosu. Šāda uzbrukuma idejas autors ir akadēmiķis Andrejs Saharovs – padomju ūdeņraža bumbas tēvs un vēlākais disidents. Tieši viņš jau pirms piecdesmit gadiem PSRS politiskajai vadībai ieteica ar zemūdeņu palīdzību slepeni izvietot ASV piekrastē “aizmigušas” bumbas, kas, labi nomaskētas, gaidītu īpašu radiosignālu no Maskavas par kara sākumu.
Tad kāpēc šāda informācija parādījās Krievijas valsts televīzijā? Man nav cita izskaidrojuma kā vien tas, ka te ir darīšana ar virtuozi nospēlētu teātri. Un pat ne tik daudz ar mērķi draudēt vai iebiedēt. “Slepenās” ziņas palaidējus interesēja citu mediju un it īpaši jau vienkāršo cilvēku reakcija. Esmu pārliecināts, ka īpašas iestādes Krievijā rūpīgi analizē, ko interneta portālu komentāros un sociālajos tīklos pēc ziņas izlasīšanas rakstīja ASV, Vācijā, Ukrainā vai Latvijā.
Tieši internets kļuvis par jauno informatīvā un izlūkošanas kara ieroci. Mediji bieži ziņo par interneta “troļļu” darbošanos, apzināti izplatot informāciju ar mērķi iespaidot sabiedrisko domu interneta forumos, blogos, sociālajos tīklos. Tieši cīņa ar šo “trollingu” ir viens no Rīgā bāzētā NATO Stratēģiskās komunikācijas centra uzdevumiem.
Organizētiem interneta “troļļiem” var dot pretsparu – atmaskot, argumentēti atbildēt vai dažkārt vislabāk pilnībā ignorēt. Turklāt “troļļu” safabricētā informācija ir samērā primitīva un tāpēc viegli pamanāma. Bet pastāv vēl citi izaicinājumi, par kuriem bieži aizmirst. Tie slēpjas demogrāfijā un interneta mediju būtībā. Proti, tos veido paši interneta lietotāji, bez maksas ieguldot enerģiju, laiku un zināšanas.
Krievijā dzīvo aptuveni 145 miljoni cilvēku, Latvijā – divi miljoni. Pieņemsim, ka no viena miljona atrodas viens cilvēks, kurš spēj izveidot un uzturēt saistošu interneta resursu politikā, kam seko pietiekami liels skaits interesentu visā pasaulē. Tātad vismaz šajā informācijas kara frontē attiecība būs 145:2 par labu Krievijai.
Rakstnieka un Krievijas Nacionālboļševiku partijas dibinātāja Eduarda Ļimonova personiskajam blogam no Latvijas uzklikšķinājuši 50 000 interesentu. Salīdzinājumam: Krievijā – 6 000 000, Ukrainā – 545 000, Igaunijā – 38 500, Lietuvā – 22 000. Nevar noliegt – blogs ir interesants, asprātīgs, regulāri atjaunināts un diemžēl izteikti naidīgs Latvijai. Tiesa gan, Ļimonovs kritizē arī Putinu – par mīktčaulību pret Ukrainu, izstapšanu oligarhiem un krievu interešu nodevību “tuvajās ārzemēs”.
Pat ja pieņem, ka aiz šiem 50 000 klikšķiem stāv mazāks cilvēku skaits, jo daži Ļimonova blogu apmeklējuši vairākkārt, tomēr Latvijai tas ir liels skaitlis. Starp citu – no pašmāju politiķiem interneta telpā vispopulārākais ir Rīgas mērs Nils Ušakovs, kuram ir 74 000 sekotāju sociālajā tīklā “Twitter”. Tiesa, nupat Ušakovu esot pārspējis basketbolists Kristaps Porziņģis, tā uzskatāmi parādot, ka dzīve jau nav tikai politika.
