Alternatīvā Abrene 0
Ainārs Zelčs (1958) dzimis Gulbenē, bet par savu pilsētu sauc Alūksni, kur ir tēva mājas, pabeigta vidusskola, tapuši pirmie literārie mēģinājumi.
1979. gadā absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, 1986. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Kopš 1985. gada piedalās izstādēs, tika uzņemts Jauno mākslinieku apvienībā. No atmodas laika līdz 20. gadsimta beigām aktīvi darbojies politikā. Ar rakstniecību Ainārs Zelčs saistīts kopš agras jaunības, bet pirmais darbs – stāsts “Sapnis” – publicēts žurnālā “Liesma” 1985. gadā. 2003. gadā nodibinājis elektronisko izdevniecību “Eraksti”, kļūstot par tās vadītāju. Pēdējos gados Aināram Zelčam iznākuši četri romāni, kuros apspēlētas Latvijas vēstures alternatīvās, nenotikušās versijas: “1945 Rīga” (2001. gadā saņēmis otro godalgu žurnāla “Karogs” un Raimonda Gerkena kopīgi rīkotajā romānu konkursā), “1940”, “Leģionāri” un svaigākais – “Abrene 2002”.
– Vai uzskatāt, ka Latvijai bija politiski vairāk jācīnās par Abrenes saglabāšanu savā teritorijā?
A. Zelčs: – Noteikti. Jo Krievija ir milzis uz māla kājām.
– Kas no pērnā gada latviešu literatūras ražas jūs iepriecinājis un kādēļ?
– Mani iepriecina tas, ka 87 gadus pēc pirmās lata grāmatas, ko iespieda H. Rudzīša izdevniecība “Grāmatu draugs”, mums jo- projām ir savi “Lata romāni”. Nu tik knaši, nu tik aši uz simtgadi!
– Pie kā patlaban strādājat?
– Esmu izrakstījies. Svarīgākais tā kā būtu pateikts. Viens romāns varbūt varētu vēl rasties – par Latvijas Centrālās padomes cīņām… Bet par to ir pamaz vielas sakrāts – iedvesmojošas vielas. Jo iedvesma paceļ spārnos tad, kad ir kāds atklājums, kad visiem labi zināmas lietas var pagriezt tā, ka piepeši atsedzas nepamanītas šķautnes… Tomēr – par tiem cīnītājiem, kuri Otrā pasaules kara beigās nestāvēja ne zem viena sveša karoga, cīnīdamies par latviešu lietu, tā nevar rakstīt… Par kureliešiem, par rubeniešiem vajadzētu rakstīt gluži vai otru “Latviešu Indriķa hroniku”, aprakstot visu tieši tā, kā tas ir bijis. Protams, romānam ir arī savi noteikumi, un tomēr tādam romānam vajadzētu būt precīzam šo cīnītāju cīņu aprakstam.
Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar veco pieminekļu glābšanu, atjaunošanu, kopšanu un aicinu arī citus darīt tāpat. Mums būs grūti izcelties ar kaut ko jaunu, bet mēs jau tagad esam bagāti ar savām vecām mantām – vecām mājām, grāmatām, pieminekļiem, un to visu vajag saudzēt, glābt un paturēt nākotnei.
Publicējam fragmentu no Aināra Zelča jaunākā romāna “Abrene 2002”, ko tikko laidusi klajā izdevniecība “Lauku Avīze”.
***
Elkšņi izkāpj pie stacijas “Rēzekne II”. Turpat sākas Atbrīvošanas aleja, un tā ir sagadījies, ka visas jauno automobiļu tirgotavas atrodamas šajā ielā.
Pirmā ir “Volvo” tirgotava. To jaukumu uzlūkojot, kas ārā puslokā izstādīts, kaislīgam braucējam var sākt tecēt siekalas.
Aivars zina, ka pirks tikai un vienīgi “Vairogu”, taču viņš rūpīgi noskata arī visus “Volvo”. Te var redzēt, kā liels, privāts uzņēmums pārspēj mazu valsts uzņēmumu, daudz ātrāk saražojot jaunus automobiļus.
Dārgi gan.
Pārdevējs, kuŗam droši vien lieli piedzīvojumi darbā, ir jau viņus ievērojis, bet klāt nenāk, laikam nojauš, ka darījuma nebūs.
Visu apskatījuši, Elkšņi manās projām.
Pukstošu sirdi Aivars paiet gaŗām Skolotāju institūta staltajai ēkai. Kas zina, varbūt Laimdota viņu redz…
“Vairoga” automobiļu tirgotava atrodas aiz tirgus laukuma, pie krustojuma ar Skautu ielu.
Elkšņu tēvs smaida vien, kad viņi ienāk plašajās iekštelpās. Pie sienām sudrabotās līstēs skati no “Vairoga” rūpnīcas.
Sākot automobiļu ražošanu pēc “Forda” licences, “Vairogam” ir bijuši tikai divu veidu vieglie automobiļi. Arī tagad to nav daudz; Aivars jau ir smalki tos izpētījis un zina, kuŗu pirks.
Ķiršsarkans, karoga krāsas “Lukss 2000” dižojas tirgotavas laukuma vidū, un Aivars domā, ka viņš ar to brauks.
“Aiziesim pie poļiem!” tēvs negaidot pačukst pie auss.
Vecais Elksnis laikam grib vēl patīksmināties, ka latviešu vairogi ir labāki par poļu fiatiem.
Iešana patīk arī Aivaram. Varbūt nejauši izdosies satikt Laimdotu…
Kad Elkšņi pagriežas un iet prom, tirgotavas darbinieki saskatās nesapratnē. Vai kungiem kaut kas nav paticis?…
“Polski Fiat” ir iekārtojies skaistā un labā vietā Rēzeknes upes krastā.
“Volvo” ienākšana Latvijā ir noritējusi gludi, bet poļiem ir gājis grūti. Lietpratēju skaitļi ir skaidri un gaiši rādījuši, ka vēl viens automobiļu tirgotājs var gan panākt to, ka cenām būs grūtāk iet uz augšu, bet var notikt arī tā, ka sāk panīkt “Volvo” un – kas īpaši svarīgi – “Vairogu” tirdzniecība.
Poļi tomēr nav padevušies. Neskaitāmas reizes tie ir uzrunājuši darījumu aprindu ļaudis, valstsvīrus, pašvaldību un partiju darbiniekus, neskaitāmas reizes atbildei uzklausot, ka eksporta un importa bilance ar Poliju ir negātīva un kāpēc to padarīt vēl sliktāku.
Tad poļi ir sākuši vairāk pirkt latviešu kokmateriālus. Valdībai kļūstot pieļāvīgākai, poļi ir sākuši zīmēt rožainas nākotnes ainas no Daugavpils dzīves, kuŗu “Polski Fiat” vai apzeltīšot…
Iespējams, kāds ir dabūjis arī kukuli… Šī sērga, kas ievazāta no Krievijas cara laikā, stipri vien gājusi mazumā autoritārās valdības laikā, tā dēvētai onkuļu būšanai tomēr neizzūdot pavisam.
Bet tā nav noticis, ka “Polski Fiat” galvenais sēdeklis atrastos Daugavpilī, pēc kā poļi stipri vien bija kārojuši.
Jau no Atbrīvošanas kaŗa laikmeta Polija ir daudz gribējusi no Latvijas, un uzslavu ir pelnījuši tie latviešu diplomāti, kuŗi mācējuši atvairīt kaimiņvalsts iegribas.
Daugavpilī jau darbojās “Volvo” rūpnīca, un ietekmīgiem Zemnieku savienības vīriem nav paticis, ka poļu elements, poļu saimnieciskais iespaids vairotos otrajā lielākajā pilsētā un novadā, pēc kuŗa joprojām tīko dažas poļu aprindas.
Tirdzniecības un rūpniecības ministrs piedāvājis Rēzekni.
Atbrīvošanas kaŗa laikā sabiedrotie poļi no Padomju Krievijas atkaŗoja Daugavpili, kamēr latviešu kaŗaspēks patrieca ienaidnieku no Rēzeknes.
Tagad būtu īstā reize pamainīties…
Un tā arī ir noticis.
“Zilas tās mašīnas,” neapmierināti noburkšķ tēvs.
Pārdevējs nobola acis. Viņš zina gan, ka latviešiem neiet pie sirds jēli zilie toņi, bet tādas krāsas fiatu taču viņa tirgotavā nav!
“Kungi, mums ir vislabākās cenas!”
Patiesi, poļu fiats ir lētāks par vairogu – taču savējais ir un paliek savējais.
Elkšņi pieklājīgi atsveicinās.
***
“Washington Post” sāk publicēt ceļojumu aprakstu virkni par skaisto Latviju. – Šī Baltijas valsts plaukst un zeļ. Zemkopības un lopkopības ražojumu eksports aizsniedz pasaules malu malas. Kokmateriālu tirdzniecība, gan itin sīvā sacensībā ar Skandinavijas valstīm, pieaug ik gadus. Valsts straujās attīstības dēļ senāk pat bijis elektrības trūkums un tā maksājusi dārgi. Daudzi zemtuŗi uzstādījuši areoģenerātorus un uzbūvētas daudzas mazas ūdensspēka stacijas. Valsts uzbūvējusi divas lielas. Lai neapplūdinātu nacionālo lepnumu Staburagu, trešo staciju nolēmuši nebūvēt. Derīgo izrakteņu neesot daudz, taču viens no tiem, kūdra, atrodams milzu vairumos, un to tad nu dedzinot palīga centrālēs. Taču lēta elektrība joprojām bijusi nesasniedzams sapnis. Sākuši to pirkt no Zviedrijas, Baltijas jūras valstu ekonomikas lielvalsts.
