Aigars Freimanis: “Traģiski. Valsts pieder ierēdniecībai.” 40
“Valsts pieder ierēdņiem un premjers ir vienīgais spiediena instruments, kas var kaut ko mainīt”; “Situācija, kā ministri un ierēdņi izprot valsts pārvaldi, ir traģiska”; “Guntis Belēvičs nav cilvēks, kuram jābūt tajā vietā, kur viņš pašlaik ir” – šādas atziņas izskanēja “Latvijas Avīzes” intervijā ar “Latvijas faktu” vadītāju, Ministru prezidenta Māra Kučinska padomnieku Aigaru Freimani.
A. Freimanis: – Kaut bijis tuvu, nekad neesmu bijis iekšā valsts pārvaldē. Valdības rīcība plāna apspriešanā man lika godīgi secināt – situācija ir traģiska. Traģiska no ministru un ierēdņu puses tajā, kā viņi izprot valsts pārvaldi. Bija pieņemts par normu – nākt un prasīt naudu. Tas nozīmē – esošais budžets ministrijām nenozīmē neko. Tas ir kā izslēgts televizors ar mirgojošu lampiņu. Nospiedīs pulti – dabūs klāt naudu – tad aparāts sāks strādāt. Man neizdevās pārliecināt Kučinski, ka jautājums jāuzdod no pretējās puses. Proti, ja atnāk iekšlietu ministrs ar valsts sekretāri un saka, ka vajag 39 miljonus policistu algu reformai, bet abi lieliski zina, ka naudas nav, tad tā ir runāšana bez jēgas. Manuprāt, bija jāuzdod pretjautājums. Esiet tik laipni – iztiekot ar esošo budžetu, izdariet tā, lai policistu algas palielinātu un iekšējo infrastruktūru sakārtotu. Tas nav stāsts, par kuru, izejot no kabineta, grozīt pirkstu pie deniņiem. Igaunijas piemērs rāda, ka to iespējams izdarīt! Tas pats attiecas uz VID, kas ar daudzreiz vairāk darbiniekiem ievāc mazāk nodokļu naudas nekā igauņi. Nu pietiek vienreiz tās muldēšanas! Ka mums esot cita situācija, citas normas. Blēņas, ja ir 4000 VID darbinieku, igauņiem 1000, bet ieņēmumi pārsniedz mūsējos par miljardu! Tur apakšā slēpjas kas cits. Tāpēc jāpasaka, kāds ir mērķis, cik ir līdzekļu – lūdzu, vadītāji, reformējiet dienestus! Ja ne, ejiet mājās. Kučinskis daļēji piekrīt, ka tā ir pareizā pieeja, bet ir kompromisu cilvēks. Bet es tanī ziņā labi jūtos, ka varu savas domas atklāti pateikt “Latvijas Avīzes” lasītājam. Viņš ir vienīgais spiediena instruments, kas var kaut ko mainīt valstī. Vienīgais! Jo visā visumā valsts pieder ierēdņiem…
– …ko pat premjeri nevar piespiest?
– Premjers ir viens no spiediena instrumentiem, bet nav tik spēcīgs kā “LA” lasītājs, kā sabiedrība. Premjeram jāņem vērā koalīcija, intereses, viedokļu dažādība.
– Pievienosim stāstu, ka pēkšņi brīnumainā kārtā ministrijās atrod miljonus, pievienojam vecumveco stāstu, ka budžetu vajag iztīrīt pa pozīcijām no visa liekā, nevis ik gadu prasīt tik klāt, un jājautā – kad šo stilu, attieksmi mainīs?
– Nezinu. Vienas ministrijas pārstāvis var atnest papildu prasījumu par 160 miljoniem. Kad ar vieglu ironiju apjautājas, vai nav mazliet par daudz prasīts, seko momentāna atbilde – nē, vēlmes ir par 4,8 miljardiem.
Atvainojos, bet šinī brīdī jāaizver aiz sevis premjera kabineta durvis un tūlīt jāiet mājās. Bet tas nenotiek. Tāds tas domāšanas veids un uzskats ir. Kas apstiprina, ka valsts pieder ierēdniecībai, nevis jūsu lasītājam vai TV skatītājam. Te saimnieki ir ierēdņi! Politiķi jūtas komfortabli, tikām ierēdņi sazinās savā starpā un ir ar milzīgu pieredzi, kā rakstīt plānus, kur viss ir pieņēmumu un jābūtības līmenī. Par tiem cipariem Kučinskis ilgi šaubās. Viņš nesaka jā. Bet nesaka arī nē. Ciparu radījuši ministrijas dzīlēs – kāds vai kādi. Kučinskim ir no svara radīt komandu, bet kā to darīt, kā rast uzticību, ja ciparam “aizmugurē” ir koalīcijas valdība ar dažādiem uzskatiem, labi trenēts birokrātijas aparāts neko nedarīt, un Saeima, kura bieži sevi uzskata par ķīlnieci pagātnē pašas pieņemtiem lēmumiem. Kad jāizdara tas un tas – izrādās, likums to liedz. Nu, ejam uz Saeimu, mainām likumu! Bet tur jāsastopas ar attieksmi, cik grūti atteikties no normām, ko radījuši priekšteči. Tas ir diezgan briesmīgs totalitārisma fenomens, kas valda valsts pārvaldi ar ļoti koši krāsotu demokrātijas izkārtni.
– Iesakāt nebūvēt gaisa pilis no neesošiem līdzekļiem. Ko lai dara ministrs, kad durvju priekšā bungas rībina Kera kungs, citi prasa – dodiet!
– Kera kungam ir “iznēsāts” stāsts, ka valdība lēmusi veselības nozari privatizēt un ideja nākusi no Latvijas Bankas. Ja jautātu man, es sacītu – ja sistēmas privatizācija ir ceļš, kā nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu, tad jā. Protams, ar būtisku piebildi, ka valsts apmaksā pakalpojumus tiem, kas nevar samaksāt. Bet, ja privātā sistēma, privatizētās klīnikas, kur cilvēki, kas to pārvalda, nes atbildību par katru eirocentu, kamēr lielajās veselības aprūpes iestādēs to nevar izdarīt, tad kāda velna pēc tērēt laiku! Nozarē kaut kas jādara – un strauji! Mans viedoklis būtiski atšķirsies no valdības vadītāja domām, bet es zinu – Guntis Belēvičs nav cilvēks, kuram jābūt tajā vietā, kur viņš pašlaik ir.
– Atkal un atkal mainīt ministru, cerot, ka vezums iekustēsies?
– Paudu subjektīvu viedokli. Belēvičs nav amatā pāris mēnešus, bet pusotru gadu.
Visu interviju lasiet 11. maija “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.
