Pārvietoto personu jeb “dīpīšu” ierašanās Melburnā 1947. gadā.

Pirms 70 gadiem Frīmantles ostā Pērtas tuvumā ieradās pirmais kuģis ar baltiešu bēgļiem no tā sauktajām pārvietoto personu nometnēm Vācijā. Šajā kuģī atradās 843 latviešu, igauņu un lietuviešu ieceļotāji. Tā aizsākās daudzos tūkstošos mērāmās latviešu diasporas veidošanās Austrālijā. Līdz tam latviešu skaits šajā kontinentā nesasniedza pat divus simtus, kamēr mūsdienās Austrālijā dzīvo aptuveni 20 tūkstoši cilvēku, kas sevi identificē kā latviešus. Latviešu bēgļu masveida ieceļošana skarbajā “ķenguru zemē” turpinājās līdz 1952. gadam, un zināms, ka kopējais latviešu ieceļotāju skaits bija ap 19 700. Austrālijas varasiestāžu apsvērumi, uzņemot iebraucējus no Eiropas, bija visnotaļ pragmatiski – pirmkārt, iegūt lētu, gados jaunu darbaspēku (to reglamentēja iebraukšanas nosacījumi), otrkārt, palielināt kontinenta baltādaino iedzīvotāju skaitu iepretim no Āzijas ienākušajiem dzeltenās rases pārstāvjiem. Visiem iebraucējiem bija pienākums pirmos divus gadus nostrādāt valdības norīkotos darbos. Daudzi latvieši bija ar labu izglītību un karjeru dzimtenē, taču jaunajā mītnes zemē nācās strādāt “melnos darbus” fabrikās, slimnīcās, fermās, pie ceļu, dzelzceļu un elektrostaciju būves. Dažos celtniecības objektos imigrantu strādnieku īpatsvars sasniedza 70%. Dzīvot pirmajos gados nācās baraku nometnēs. Austrālijas varasiestādes arī ļoti aizdomīgi raudzījās uz ieceļotāju mēģinājumiem radīt savas organizācijas, jo mērķis bija šos cilvēkus pēc iespējas ātrāk asimilēt.